Andrejs Mūrnieks: Pārdomas pēc diskusijas par vēstures nozīmi izglītībā

Andrejs Mūrnieks, biedrības “Latvijas Pedagogu dome” valdes priekšsēdētājs

Sākot pārdomas par vēsturnieku tikšanos ar Valsts prezidentu (13. 01. 23.) ienāca prātā gadījums, ko dzirdēju kādā lekcijā “Youtube”.

Ievērojams austriešu fotogrāfs, iznākdams ārā no modernās mākslas izstādes, pēkšņi esot ieraudzījis cilvēku, no kura rokām pilējis sarkans šķidrums. Būdams pārliecināts, ka tās ir asinis, fotogrāfs uztraukumā sācis fotografēt notiekošo. Izrādījies, ka dīvainis bijis trakais (vārda klīniskā nozīmē), kurš bija nolēmis stādīt tuvējā parkā ķiršus. Nopircis veselu tūtu ar šīm ogām un novietojis uz soliņa pie miskastes, cilvēks ķirsim izņēmis kauliņu, iemetis to mēslu kastē, tad skrējis uz parku, izracis tur bedrīti, iestādījis ogas mīkstumu un devies atpakaļ. Tā – metodiski strādājot – stundas laikā visi kauliņi tikuši atdalīti no ogām, bet ķiršu auglīšu mīkstumi smuki sastādīti apstādījumos. Process no malas izskatījies pēc laikmetīgās mākslas “performances”.

Nevar nepamanīt zināmu loģiku šādā rīcībā. Patiešām, vai tad tieši mīkstums nav tas, kas mums garšo ķiršos? Turklāt, vai tad apzaļumošana nav “zaļā kursa” viens no aspektiem? Palielinot augu daudzumu varbūt varam cīnīties ar izmešu radīto postu? Absurdās rīcības skaidrošanai varam atrast virkni racionālu aspektu.

Vai līdzīga situācija nav izglītībā?

Vai, izmetot no mācību satura vēsturi, neesam rīkojušies līdzīgi kā trakais cilvēks ar ķiršiem?

Kā zināms, pašreiz spēkā esošajos izglītības standartos vēsture ir sapludināta ar sociālajām zinībām (ekonomiku, politoloģiju). Turklāt  vidusskolā vēsturi vairs nemāca hronoloģiskā laikmetu secībā, bet nodarbojas ar vēstures problēmu aplūkošanu.

Problēmu analīze patiešām pati par sevi ir lieliska metode, var teikt sava veida “augļa mīkstums” izglītībā. Tomēr vai tā dos rezultātus bez “kauliņa”, bez faktu un likumsakarību zināšanām, kas ir sava veida izglītības “kauls”, pats par sevi “ciets”? “Nepārkožams”, “sauss”, garlaicīgs, ja to nepiedāvā interesantā, emocionālā un atraktīvā veidā.

Katrā mācību priekšmetā droši vien varam atrast šādu grūti sagremojamu “kauliņu”. Matemātikā tās būs formulas, dabas zinībās – likumi, mūzikas mācīšanā  – dziedāšana (pēc notīm), valodās – vārdi, kas jāiemācās, teikumi, kurus jāprot veidot (leksika un gramatika), dažādās kultūras un mākslas jomās – arhetipi, vērtības, personības un naratīvi, kurus nebūtu slikti zināt (Romeo un Džuljeta, Lāčplēsis un Spīdola, Fausts un Hamlets, Mocarts un Saljēri, Mahatma Gandijs un Martins Luters Kings, Rainis un Aspazija, Gautama Buda un Jēzus Kristus, Īzaks Ņūtons un Alberts Einšteins, Kalkutas Terēze un Marija Skladovska-Kirī, Sokrāts un Imanuels Kants) utml.

Gandrīz visu mācību priekšmetu saturā (izglītības standartos) diemžēl grūti atrast vēsturiskuma dimensiju un hronoloģisku kādas jomas attīstības izklāstu. Jaunie izglītības standarti tapuši projekta “Skola 2030” rezultātā. Pēc triju gadu ieviešanas perioda pienācis laiks izvērtēt ieguvumus un problēmas, kas radušās reformu rezultātā. Tam vērību ir pievērsis arī Valsts prezidents Egils Levits. Par to tika spriests konferencē, kas notika prezidenta pilī 13. janvārī.

Šajā diskusijā profesors Valters Nollendorfs norādīja, ka vēsture ir stāsts, ko jāstāsta jaunajai paaudzei. Sabiedrībai ir jāspēj šo stāstu (naratīvu) stāstīt un atgādināt ne tikai sev, bet arī visai pasaulei. E. Levits uzsvēra, ka katras nācijas identitātes pamatā ir šāds stāsts, tautas vēsture, kas pamato šīs tautas neatkarīgas valsts nepieciešamību.

Bet varbūt vēsture mūsdienu jaunietim ir lieks slogs? Varbūt pietiek tikai ar mūsdienu parādību iepazīšanu un nākotnes iespēju prognozēšanu? Arī tāds viedoklis izskanēja konferencē.

Acīmredzot, jaunajā ģeopolitiskajā situācijā bīstami ir nemācīt vēsturi, neder arī liberāli kosmopolītiska pieeja vēsturei, kā dažādu viedokļu un pieņēmumu kopumam, ko katrs var interpretēt kā iepatīkas. Šādu pieeju var izmantot Latvijas valsts, Eiropas un demokrātijas ienaidnieki, iepludinot sabiedrībā savus naratīvus. To, piemēram, jau dara Putina režīms, sludinādams savu vēstures interpretāciju.

Ukrainas gadījums pierāda, ka patriotisms, piederības apziņa savai nācijai, kuras neatņemama sastāvdaļa ir savas valsts vēstures zināšana, var motivēt varonīgai pretstāvei pat agresora pārspēkam. Valsts aizstāvim, kurš gatavs ziedot savu dzīvību, ir jāzina, par ko viņš cīnās, kas ir tās vērtības un unikālais kultūras mantojums, ko jāaizstāv. Te neder pieeja, kas uzsver tikai indivīda personisko labklājību un iegribu apmierināšanu, izpatīkot nenobriedušas personības vēlmēm (tas, ko mūsdienās slēpj aiz cēla, bet pārprasta lozunga “cilvēks centrā”[i]).

No kādu vērtību pozīcijām tad tiks atlasīts tas vēsturisko faktu kopums, kas tomēr skolēnam obligāti būtu jāzina?

Turklāt vai vēsturē būs tikai karu, revolūciju, politisko un ekonomisko cīņu apskats, vai arī tajā būs iepazīšanās ar nevardarbīgu cīņu pieredzēm, ar centieniem pēc miera un labdarības, ar mākslas, reliģijas, filozofijas un zinātnes vēsturi, kultūras paradigmu maiņām un cildenas varonības piemēriem pagātnē?

E.Levits uzsvēra, ka vēstures mācīšanā svarīgi ir nevis tikai fakti, bet arī attieksme pret tiem. Faktu izvēlē mēs jau vadāmies no zināmām pieejām un vērtībām. Bet Latvijas valsts vērtības ir minētas Satversmes ievadā. Tātad tām būtu jāparādās arī izglītības saturā.

Tomēr analizējot Ministru kabineta noteikumus (Nr. 747. un 416.) “Pamatizglītības un Vidējās vispārējās izglītības standarti”, skolēnam sasniedzamajos rezultātos nav ne vārda par totalitārismu kā tādu, nedz par nacistisko un komunistisko režīmu nosodījumu, kas ir minēts Satversme ievadā. Nekur neparādās arī vārdi okupācija, deportācijas, rasisms, antisemītisms, segregācija, holokausts. Situāciju neglābj vispārīgā frāze Pamatizglītības standarta Sasniedzamo rezultātu Sociālās un pilsoniskās mācību jomas 3.4. punktā: “skaidro dažādu politisko režīmu darbību un to ietekmi uz indivīdu un sabiedrību”. Šādā skaidrojumā, protams, var būt ietverts totalitāro režīmu nopēlums, tomēr – atšķirībā no Satversmes ievada –  tas standartā nav skaidri prasīts.

Abos standartos nav vārdu salikumu ‘kopējais labums’, ‘brīvības cīņas’, ‘latviešu nācija’, ‘Latvijas tauta’ (dažas reizes gan minēta Latvijas valsts, bet vai ar to pietiek?). Neatradīsim vārdus ‘Dziesmotā revolūcija’, Atmoda, “Baltijas ceļš”, nav jēdzienu civilizācija, parlamentārisms, nevardarbīgā pretestība, miers, Bībele, reformācija, brīvība (Vidējās izglītības standartā minētais jēdziens ‘vārda brīvība’ raksturo tikai vienu no brīvības izpausmēm) un ‘vispārcilvēciskās vērtības’ (ir minētas ‘vispārpieņemtās vērtības’, kas ir atšķirīgs jēdziens). Par visu iepriekš minēto, protams, skolotāji māca, tas parādās arī mācību programmās un mācību materiālos, tomēr tas nav konsekventi atspoguļots valsts izglītības dokumentos (standartos).

Pamatizglītības standartā vienreiz minēta pati Satversme, Vidējās izglītības standartā – ne reizi, toties vienreiz minēta Saeima (savukārt Pamatizglītības standartā – ne reizi).

Standartos ir arī veiksmīgi formulējumi, piemēram, “salīdzina cilvēku rīcības morālos un tiesiskos aspektus atbilstoši taisnīguma, godīguma, atbildības un brīvprātības kritērijiem dažādās kultūrās un sabiedrībās,  spriež par eksistenciāliem jautājumiem” (Pamatizglītības standartā) utml.

Pamatizglītības standartā paredzēts “skaidrot kristietības lomu Latvijas kultūrā un spriest par kristietības ētiskajām vērtībām pagātnē un mūsdienās” (Sasniedzamajos rezultātos Sociālajā un pilsoniskajā mācību jomā 6.1. punkts). Šajā aspektā ažiotāža par Ogres skolā notikušo skolēnu tikšanos ar mācītājiem ir lieka, jo skola tikai īstenojusi standartos prasīto. Pavisam citādi būtu, ja skolēni bez vecāku piekrišanas būtu iesaistīti kādos rituālos vai vesti uz dievkalpojumiem. Tikai tad varētu prasīt šādu pasākumu saskaņošanu ar vecākiem.

Jāatzīst projekta “Skola2030”  veiksmīgos rezultātus: palielinājusies iespēja un nepieciešamība skolotājiem sadarboties, noticis darbs pie tematiskās sasaistes starp mācību priekšmetiem, sasniedzamie rezultāti standartos ir formulēti kā darbības, ko veic skolēns, projekta rezultātā tapuši un vēl top mācību materiāli, akcents reformā tiek likts uz pašvadītām mācībām un skolēna pašpieredzi, kas ir apsveicami. Tomēr ir pieļautas arī kļūdas. No to labošanas nebūtu jākaunas, jo nekļūdās tikai tas, kurš neko nedara.

“Vēstures skolotāju biedrība” minētās konferences noslēgumā pieņēma rezolūciju, kurā aicināts atjaunot vēsturi kā no sociālajām zinībām atšķirīgu mācību priekšmetu. Tika uzsvērta mācību grāmatas nepieciešamība situācijā, ja izglītības saturs radikāli mainās. Tas, protams, nenozīmē  tikai vienas, pareizās pieejas dominēšanu kā PSRS laikā. Mācību grāmatām šķiet būtu jābūt vairākām, tāpat kā metodēm. Tomēr reformas nekad nebūs iespējams īstenot, ja jaunās idejas nematerializēsies konkrētās palīdzības formās skolotājiem.

Turklāt vēlams, lai jaunā mācību satura vērtēšanā un pilnveidē tiktu iesaistīti gan augstskolu mācību spēki, gan inovatīvi strādājoši skolotāji, gan arī pedagogu profesionālās biedrības. Cerams, ka to sapratīs arī jaunā izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša.

Problēma ar vēstures dimensiju izglītības saturā nav tikai Vēstures skolotāju biedrības, izglītības reformatoru un Valsts prezidenta diskusiju jautājums, bet tā ir arī citu skolotāju profesionālo biedrību rūpju lokā.  Uz šo problēmu apspriežot jauno izglītības standartu projektus jau 2018. gadā norādīja arī biedrība “Latvijas Pedagogu dome”, kas apvieno pārstāvjus no dažādām skolotāju biedrībām.

Tagad, ķeroties pie izglītības standartu izvērtēšanas un pilnveides, kas ir paredzēta arī jaunās valdības deklarācijā, būtu jāvienojas: 1) par izglītības standartu detalizācijas līmeni, 2) par vēstures dimensijas atjaunošanu un padziļināšanu mācību saturā, 3) par vērtību, tikumu un attieksmju kopšanas iespējām visās izglītības pakāpēs.

Patiešām iespēja spriest par dažādām parādībām, cilvēces problēmām un vēstures interpretācijām ir nepieciešama, to jāturpina attīstīt, taču – līdztekus faktu zināšanām, uzticamu avotu izpētei un savas nacionālās piederības apziņas izkopšanai.

Pētījums: skolēni vēlas kļūt par labākiem cilvēkiem

MANUELS FERNANDEZS, LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Pedagoģijas zinātniskā institūta Vadošais pētnieks

Mūsdienās bieži runā par vardarbību skolā un par ētiskuma trūkumu. Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Pedagoģijas zinātniskā institūta zinātnieku komanda tikko veikusi pētījumu par skolēnu (9 līdz 14 gadu vecumā) morālo izaugsmi ar mērķi palīdzēt gan bērniem, gan skolotājiem, gan vecākiem skatīties caur attīstošu un pozitīvu prizmu uz jauniešu uzvedības jautājumiem: kā kļūt par labākiem cilvēkiem?

Tā vietā, lai fokusētos uz problēmām, piedāvājam izkopt skolā un ģimenēs tādu domāšanas veidu, kas vērsts uz izpratni par laimi un prieku, ko dod tikumiska izaugsme, pievēršot uzmanību katra cilvēka, arī bērnu, morālā potenciāla attīstīšanai.

Pašlaik valstī tiek definētas prioritātes izglītībai. Man liekas ļoti nozīmīgi vārdi, ar kuriem Valsts prezidents Egils Levits noslēdza savu 18. novembra svinīgo uzrunu: “Latvija ir morāla vērtība”. Sekmēt jauniešu tikumisko un morālo izaugsmi skolās un sabiedrībā vispār, ir primārs uzdevums Latvijas nākotnei, un tas būtu jāņem vērā, īpaši definējot izglītības sistēmas prioritātes..

Pētījumā piedalījās 1983 skolēni no 63 skolu 122 klasēm dažādos Latvijas reģionos. Pētījums ir reprezentatīvs Latvijas izglītības sistēmas mērogā bērniem vecumā no 9 līdz 14 gadiem. Pētījuma ticamības līmenis ir augsts: tajā tika izmantota starptautiski validēta anketa, un datu ticamības līmenis tika pārbaudīts, pielietojot zinātnisko metodi – Kronbaha alfa testu (α = 0,815).

Pētījumā mēs aplūkojām šādus jautājumus: Vai skolēni ir ieinteresēti kļūt par labākiem cilvēkiem? Kā viņi saprot, kā notiek morālā izaugsme? Kāda ir viņu pieredze tikumu iegūšanā un iedzīvināšanā ikdienā? Kādas stratēģijas viņi izmanto, lai stiprinātu savas vērtības un morālo raksturu? Kādas morālās izaugsmes iespējas viņi reti izmanto? Vai viņi izjūt gandarījumu šajā procesā? Kur viņi rod atbalstu savai morālajai izaugsmei?

Skolēni ir ieinteresēti savā morālajā izaugsmē

Ziņojums piedāvā unikālu skatījumu uz skolēnu viedokļiem par sava morālā rakstura attīstīšanu. Viņi paši izvērtēja piedāvātos apgalvojumus par to, kas viņiem ir un kas nav svarīgi morālajā izaugsmē, ko viņi dara šajā jomā, un kā viņi jūtas.

Apmēram trijām ceturtdaļām skolēnu ir laba izpratne par to, kāds labums no morālā rakstura attīstīšanas un kā tas attīstās: piemēram, 77% piekrīt tam, ka morālā izaugsme notiek visas dzīves garumā, 69%, ka tikumiskā rakstura veidošanās rada prieku, un 72%, ka emociju pārvaldīšana ir daļa no tās. Liels skolēnu skaits (75%) iegūst prieku vai lielu prieku tikumiskās izaugsmes procesā.

Analizējot skolēnu izteikumus, no vienas puses konstatējām vairākas pozitīvas tendences: tiek minētas pozitīvas emocijas, piemēram, 5. klases skolnieka komentārā: “Es jūtos ļoti labi, jo mans raksturs paliek labāks un man tas sagādā prieku”, un 7. klases skolnieka apgalvojumā: “Ja es mainu sevi uz labo pusi, mani tas padara priecīgu”; un arī parādās centība grūtību vai izaicinājumu pārvarēšanā: “Es dažreiz gribu padoties, jo tas ir grūti, bet es tik un tā cenšos,” (5. klases skolnieks).

No otras puses parādās arī zināms motivācijas trūkums vājo zināšanu dēļ, piemēram, šajā 5. klases skolnieces komentārā: “Es nejūtos motivēta, jo īsti nezinu daudz ko par to,” vai arī grūtību vai izaicinājumu dēļ, kā 7. klases skolnieces pārdomās: “Dažreiz mēģinu, bet cilvēki neizturas pārāk labi pret mani, tādēļ zaudēju motivāciju. Kādēļ man jābūt jaukai pret viņiem, ja viņi nav jauki pret mani?”.

Kopumā šie rezultāti liecina, ka daudzi jaunieši juta pievilcību kļūt par labākiem cilvēkiem un spēja atpazīt un atzīt šīs pozitīvās emocijas. Šāda emocionāli pozitīva savas morālās izaugsmes procesa uztvere ir īpaši nozīmīga, ņemot vērā, ka morālā rakstura attīstība ir cieši saistīta ar morālām emocijām un ka agrīnā pusaudža vecums ir svarīgs attīstības posms attiecībā uz emocionālo prasmju iegūšanu.

Ja Aristotelis uzskatīja, ka tikumīgs cilvēks priecājas, darot labu, tad agrīnā pusaudža vecumā ir vēl svarīgāk rast prieku par savu morālo izaugsmi. Tas ir būtiski arī ņemot vērā pusaudžu paaugstināto jutīgumu pret gandarījuma iegūšanu, kas, ja nav labi orientēts, var motivēt viņus iesaistīties arī uzvedībā, kas “sniedz gandarījumu” (t. i., ir uzbudinoša), bet ir saistīta ar fizisko, psiholoģisko un morālo risku, piemēram, narkotisko vielu lietošana, pornogrāfijas skatīšana vai pat priekšlaicīga seksuālā aktivitāte.

Daži no interesantākajiem rezultātiem attiecas uz skolēnu personīgo attieksmi pret morālā rakstura attīstīšanu: 54% skolēnu atzīst, ka viņi ir ieinteresēti un vēlas stabili iesaistīties savā morālajā izaugsmē, ļoti maz tādu skolēnu (9%), kuri nav interesēti savā morālajā izaugsmē. Bet visvairāk pārsteidza tas, ka aptuveni viena trešdaļa skolēnu (34%) atzīst, ka viņi izlēma kļūt par labākiem cilvēkiem, izvērtējot savu iepriekšējo morālo rīcību.

Kā komentēja 5. klases skolnieks: “Es nesen sapratu, ka mana uzvedība un attieksme pret visu ir pavirša, tāpēc mēģinu to uzlabot”. Kāda 7. klases skolniece arī izteicās šādi: “Atskatoties uz pagātni, esmu sapratusi, ka man nepatika mans kādreizējais ''es''. Vēlējos to uzlabot un tāpēc sāku attīstīt savu morālo raksturu.” Tas norāda, ka skolēni jau 11–12 gadu vecumā pozicionē sevi kā ar morālu sirdsapziņu apveltītus cilvēkus, kas daļu noved pie īstas ‘morālās atgriešanās’ un savas morālās nostājas pārkārtošanas.

Svarīgi aktualizēt vērtību izglītību un tikumisko audzināšanu skolās un ģimenē

Pētījumā konstatējām arī to, ka 26 % skolēnu nekad vēl nebija domājuši par laba rakstura attīstīšanas jautājumiem, kā ilustrēts šajā 5. klases skolnieka piezīmē: “Es pirmo reizi iedomājos par morālā rakstura attīstīšanu un pirmo reizi dzirdu, ka raksturu var attīstīt!”. Tāpēc šķiet svarīgi aktualizēt vērtību izglītību un tikumisko audzināšanu skolās un ģimenē.

Tas ir saistīts ar citu nozīmīgu novērojumu, kas attiecas uz skolēnu praktisko pieredzi morālā rakstura attīstīšanā: no vienas puses, kā varēja sagaidīt šajā vecumposmā, skolēni labprāt iesaistās sporta vai brīvdabas aktivitātēs, un izvēlas draugus, kas sniedz labu morālās uzvedības paraugu. 77% skolēnu jūt atbalstu savai morālajai izaugsmei it sevišķi no ģimenes, mazāk – skolas vidē, un bieži arī no draugiem, kā ilustrē šis 7. klases skolnieces komentārs: “Nesen esmu atradusi ļoti labus draugus, viņi ļoti labi atbalsta visās situācijās, dažreiz ir sajūta, ja pārdzīvo viens, tad pārdzīvojam visi kopā”.

Tomēr, no otras puses, pārdomas izraisa, ka 57% skolēnu reti vai nekad nelūdz padomu par morālā rakstura attīstīšanu un 41% skolēnu nekad vai maz interesējas par ‘morālajām autoritātēm’, t.i. cilvēkiem, kas ir tikumiskās izaugsmes paraugi. Turklāt, 45% skolēnu reti vai nekad necenšas izvairīties no morāli graujošas vides tiešsaistē.

Šie rezultāti liecina, ka agrīnā pusaudžu vecumā jauniešiem ir nepieciešams atbalsts un iedrošinājumu, lai viņi varētu iesaistīties personīgās sarunās (pieredzes dalīšana, morālo jautājumu apspriešana, mentorings,) ar nozīmīgiem pieaugušajiem viņu dzīvē (tēti, mammu, klases audzinātāju, garīdznieku…). No iepriekš veiktiem pētījumiem mēs zinām, ka vecāku atbalsts un piemērs pozitīvi prognozē augstāku morālās identitātes līmeni. Mēs arī zinām, ka morālās identitātes attīstība ir atkarīga no konteksta, un, tā kā bērni daudz stundu dienā pavada skolā, tā attīstībai būtiska nozīme ir arī sarunas ar klases audzinātājiem.

Cits interesants novērojums – māksla, kultūra un garīgums tradicionāli tiek saprastas kā nodarbošanās, kas sekmē morālo izaugsmi, tomēr 53% skolēnu atzīst, ka nekad vai reti iesaistās kultūras vai mākslas aktivitātēs. Savukārt garīgās vai reliģiskās aktivitātes ir vismazāk izmantotās iespējas morālajā izaugsmē: nekad vai reti tajās iesaistās 71% skolēnu.

Tomēr, kā rakstīja viens no pasaulē ievērojamākajiem jauniešu morālas izaugsmes specialistiem Kristians Kristjansons, “Es nevarētu nosaukt cilvēka dzīvi par plaukstošu, ja tajā nebūtu ievērojamas emocionālas apbrīnas brīži. Bērnu pasaules pieredze parasti ir piepildīta ar apbrīnu, bet diemžēl šķiet, ka apbrīnas spēja bieži vien izplēn pusaudža vecumā un daudziem pieaugušajiem tā tiek apslāpēta" (711.-712. lpp.). Tādēļ īpaši būtu jāveicina agrīnā pusaudža kultūras/mākslas un garīgās/reliģiskās pieredzes bagātināšana, kur viņš varētu smelties iedvesmu savai morālajai attīstībai.Pētījuma atziņas varētu būt noderīga viela pārdomām un diskusijām tiem, kuri vēlas atbalstīt skolēnu morālo izaugsmi, galvenokārt vecākiem, bet arī pedagogiem, skolas vadītājiem, un arī izglītības politikas veidotājiem. Pētījuma rezultāti ir nozīmīgs ieguldījums jauniešu tikumiskās izaugsmes sekmēšanai un nostiprināšanai Latvijas izglītības sistēmā un sabiedrībā kopumā. Šis ziņojums ir pirmais solis vērienīgā trīs gadu garā longitudinālā pētījumā par jauniešu tikumisko izaugsmi Latvijā, un tika izstrādātas Latvijas Zinātnes padomes projekta ““Digitālas mācību programmas efektivitātes izpēte jauniešu tikumiskajai audzināšanai Latvijas izglītības iestādēs (no 1. līdz 12. klasei)”, projekta nr. lzp-2021/1-0385.    

Ar LU pētnieku sagatavoto ziņojumu var iepazīties LU repozitorijā brīvpieejā.

Vai tikumiskā audzināšana nav vēlama?

Daži Saeimas deputāti (Anda Čakša, Krista Baumane, Kārlis Šadurskis, Evija Papule un Vjačeslavs Dombrovskis) ir iesnieguši Izglītības likumā priekšlikumu izslēgt no Izglītības likuma 10.1 pantu “Izglītība un tikumība”:

10.¹ pants. Izglītība un tikumība

(1) Izglītības sistēma nodrošina izglītojamā tikumisko audzināšanu, kas atbilst Latvijas Republikas Satversmē ietvertajām un aizsargātajām vērtībām, īpaši tādām kā laulība un ģimene.

(2) Izglītības iestāde, izņemot augstskolas, aizsargā izglītojamo no tādas informācijas un metodēm izglītības un audzināšanas procesā, kas neatbilst šā likuma mērķī ietvertajai izglītojamā tikumiskās attīstības nodrošināšanai.

Nav īsti skaidrs kāpēc un kā šis pants dažiem deputātiem traucē, bet palūkojot publiskajā telpā pret šī panta verstās aktivitātes kopš 2015.gada, skaidri redzams tas, ka šis pants traucē konrkētām nevalstiskajām organizācijām, un viena no tām pat savā darbības plānā 2016.gadā bija iekļāvusi mērķi: līdz 2018. gada parlamenta vēlēšanām panākt Izglītības likuma “tikumības grozījumu” atkārtotu pacelšanu politisko debašu dienaskārtībā ar mērķi veicināt šo grozījumu atcelšanu esošās vai nākamās Saeimas sasaukumā.)[1] Tāpat pret šo likuma normu aktīvi iestājas NVO Mozaīka (LGBT un viņu draugu apvienība).

Par to, kāpēc nepieciešams likumā definēt skolēnu aizsardzību no materiāliem, kas neatbilst tikumiskās audzināšanas nodrošināšanai, tikumību kā jēdzienu būtu jāskata plašāk par seksualitātes tēmu. Tas, ka izglītības likums skolēnus aizsargā, nav nekas ārkārtējs vai neparasts. Skola pilda ne tikai izglītošanas, bet arī daļēji audzināšanas funkciju. Izglītošanas funkcija ir skaidri definēta un skaidri noregulēta dažādās pamatnostādnēs, koncepcijās, programmās, tāpat arī svarīgi audzināšanas vīziju neatstāt pašplūsmā.

Bet pārsteidzoši ir tas, ka neskatoties uz plaši pieejamo informāciju par to, kas ir tikumība, joprojām šis jēdziens tiek reducēts uz ļoti šauru spektru, proti, tikai seksualitātes tēmu. Bet tas ir daudz plašāk. Tikumības definīcija skan šādi: Normu, principu un noteikumu sistēma, kas regulē cilvēka rīcību, izturēšanos sabiedrībā un attieksmē pret citiem cilvēkiem; cilvēka rīcības, izturēšanās atbilsme šādai sistēmai; arī morāle

Deputātu galvenie argumenti panta izslēgšanai ir divi – Krievijas ietekme un apdraudēta iespēja bērniem saņemt kvalitatīvu izglītību par seksualitātes jautājumiem. Arguments par saistību ar Krieviju neiztur nekadu kritiku, jo tikumība ir jēdziens, jeb morāles vērtību norma, nevis politisks uzstādījums vai tamlīdzīgi, un uz so normu bazes izglītības pamatu veido visas civilizētās sabiedrībās.

Bērnu pasargāšana no negatīvi ietekmējošas informācijas pastāv daudzās valstīs. Ir pieejamas dažādas vecāku kontroles (parental control) programmas[2], kas piedāvā vecākiem pasargāt savus bērnus no "nepiedienīgu vietņu" (inappropriate websites) apmeklēšanas.

Piemēram, ASV - lai kinoteātris rādītu filmu, filmai ir jāsaņem Amerikas Kinofilmu Asociācijas (MPAA) vecuma reitings. Šāda prakse pastāv jau kopš 1968.gada 1.novembra.[3] Tātad, attīstītā, demokrātiskā valstī iedzīvotāji tiek pasargāti gan no tā, lai viņu bērni, aizejot uz kino nesastaptos ar viņiem nepiemērotu saturu, un pat tiek mudināti būt atbildīgiem par to, kādu informāciju saņem viņu bērni.

Tikumība likumos ir arī Lielbritānijā. 1993. gadā valdības uzsāktajā kampaņā par tradicionālo vērtību stiprināšanu izglītībā izcilais Britu politiķis, viens no ietekmīgākajiem katoļu konservatoriem Lielbritānijas politikā, lords Džons Pattens[4], Lielbritānijas izglītības valsts sekretārs, aicināja bērnu dzimumaudzināšanu balstīt uz sabiedrības vērtībām.[5] Kā jau tas nākas, arī tajā laikā šai idejai bija oponenti, bet neskatoties uz visu, šī norma ir spēkā vēl tagad.

2000.gadā precizētā Lielbritānijas izglītības likuma (Learning and Skills Act) 148.pants nosaka, ka Valsts sekretāram ir pienākums sagatvot izglītības vadlīnijas, kas nodrošina to, ka dzimumaudzināšanas stundās bērniem tiek mācīts par laulību, tās nozīmi ģimenes dzīvē un bērnu audzināšanā. Bērni ir jāpasargā no tāda mācīšanas veida un materiāliem, kuri nav piemēroti attiecīgo bērnu vecumam, kultūrai un reliģiskai pārliecībai. [6]

Tikumības likumu grib aizsedzoties ar meliem un maldiem, tikai jautājums, kam tas ir izdevīgi, un kam traucē tas, ka bērni tiek audzināti tikumiski, un izglītības saturs satur morāles normas un principus.

!! Saeimas Izglītības komisijā vēl turpināsies diskusijas par šī panta izslēģšanu! 

Nākotnes izglītība bez zināšanām modificētai sabiedrībai

Jaunā izglītības reforma, kā iespaidīgu ātrumu uzņēmis preču vilciens, neapturamā tempā turpina savu ceļu. Sliežu ceļš šim ar dažādo kompetenču kravu pildītajam vilcienam jau gatavots sen dažādu dokumentu, starptautisku vienošanos un ieteikumu veidā. Arī vilciena vadītājs un pārējā komanda rūpīgi izvēlēti, lai maksimāli sasniegtu izvirzīto mērķi – radīt principiālu jaunu nākotnes sabiedrību, kas atbildīs jauniem morāles un uzvedības standartiem.

Vērojot izglītības reformas gaitu, redzams, ka mērķtiecīgi un konsekventi tiek ignorēti profesionālo pedagogu viedokļi, tiek ignorēti pašvaldību izmisīgie saucieni par reģionālo skolu saglabāšanas nepieciešamību. Tiek ignorēti speciālistu vērtējumi par sešgadnieku apmācības negatīvajām ilgtermiņa sekām uz visas sabiedrības veselību. IZM turpina neredzēt bērnu ar speciālām vajadzībām nepieciešamību pēc īpašas profesionālas pieejas un mācību vides. Tiek sludināts absurds par milzīgajiem kvalitatīvajiem ieguvumiem no jaunā apmācību modeļa, kur vienkopus savas dažādās kompetences, ne vairs pedagoga, bet izglītības pārmaiņu aģenta vadībā, centīsies pilnveidot 30 bērni. Un respektējot iekļaujošā izglītības modeļa tikai pozitīvos aspektus, mums jārēķinās, ka starp šiem 30 bērniem būs gan bērni, kuri ir īpaši apdāvināti kognitīvo spēju jomā, gan tie, kuriem ir attīstības grūtības un citi.

Tiem, kuri izsaka savas pamatotās bažas par jēgpilna darba iespējamību šādos apstākļos, tiek norādīts, ka klasē vairs nebūs ierasto solu, bet gan grupu darbam nepieciešamais ar dažādiem palīglīdzekļiem un informatīvajiem materiāliem. Tiek attēlota idealizēta nākotnes aina, kur bērni paši meklēs atbildes uz sevi interesējošiem jautājumiem. Paredzēts ievērojams apjoms ar grupu darbu, lai maksimāli veicinātu tās kompetences un kvalitātes, kas IZM ieskatā būs nepieciešamas nākotnes sabiedrībā.

Lai realizētu apjomīgo reformas ieceri, ieviesta pat jauna šķietami profesionāla terminoloģija, akcentējot pilnīgi jauno virzienu, kas nedrīkst pat lietojamās valodas aspektā tikt aptraipīts ar novecojušām frāzēm un līdz šim pedagoģijā un izglītībā saprotamiem jēdzieniem. Jaunais izglītības saturs ir piebārstīts ar jaunvārdiem un stilistiski samežģītām teikumu formām, kuru patieso jēgu uzreiz pat grūti nolasīt. Visur tiek skandēts jaunais jēdziens „kompetences”, kas nu garantēšot augstu izglītības kvalitāti, ko līdzšinējā profesionālā leksika pat nespēja noformulēt.

Informatīvajā ziņojumā “Priekšlikumi konceptuāli jaunas kompetencēs balstītas izglītības prasībām atbilstošas skolotāju izglītības nodrošināšanai Latvijā”, kas apspriests Ministru Kabinetā, ir skaidri teikts „Latvijas skolās nepieciešami pedagogi, kas par sava darba galveno mērķi redz katra bērna kā indivīda potenciāla attīstību, nodrošinot viņam kvalitatīvas izglītības iespēju; pedagogi, kas sadarbībā ar citiem kolēģiem prot plānot, efektīvi īstenot, pārraudzīt tādas mācības skolēniem, kas dod viņiem iespējas attīstīt dzīvei 21.gadsimtā nepieciešamās zināšanas, prasmes un attieksmes. Jaunās pedagogu izglītības sistēmas centrā tiek liktas sabiedrībai svarīgas vērtības, kas raksturo izcilus pedagogus - atvērtība, sadarbība, līderība, godīgums, valstsgriba, cieņa, un vērtības, kas raksturo izcilas skolas – sadarbība, atbildība, attīstība, uzticamība, drošība.” Kā redzam no dokumenta fragmenta, pilnībā izpaliek uzstādījumi par nepieciešamību sniegt un nodrošināt skolēniem zināšanas. Protams, aiz skaistām frāzēm ne katrs ieraudzīs rūpīgi maskēto zināšanu kā izglītības pamatuzdevuma iztrūkumu. Izrādās sabiedrībai svarīgās vērtības nu ir atvērtība, sadarbība, līderība, godīgums, valstsgriba, cieņa. It kā jau nekas peļams, vienīgi šādas vērtības vairāk būtu attiecināmas uz kādu diennakts veikalu vai degvielas uzpildes staciju. No šo vērtību uzskaitījuma nav iespējams identificēt, ka runa ir par pedagogiem un izglītības jomu. Tāpat neizpratni raisa arī izcilo skolu raksturojums, kas tāpat nevēstī par izglītības iestādi kā zināšanu ieguves vietu. Visos laikos skolas kvalitāti ir raksturojuši skolēnu sasniegumi un konkurētspēja tālākās izglītības ieguvē vai darba tirgū. Taču jaunā pieeja uzsver, ka skola ir vien komunikācijas vieta, kas pielīdzināma tirgus laukumam.

Varētu uzskatīt, ka cenšos piesieties vārdiem un kāds gluži nejauši nav pievērsis uzmanību zināšanu nozīmes akcentēšanai jaunajos dokumentos. Tomēr sabiedriskajai apspriešanai nodotajā jaunajā izglītības saturā Vīzija par skolēnu definē „Vispārīgās vidējās izglītības mērķis ir, lai ikviens jaunietis kļūtu par mērķtiecīgu un lietpratīgu savas profesionālās nākotnes veidotāju, kurš izsvērti līdzdarbojas sabiedrības dzīvē, sadarbojas, ir Latvijas patriots; ir padziļinājis zināšanu sabiedrībā pieprasītas zināšanas, prasmes un attieksmes atbilstoši saviem mērķiem; inovatīvi un produktīvi strādā tautsaimniecības izaugsmei, labklājīgas, ilgtspējīgas valsts un pasaules veidošanai.” Tātad skolēns ir, ne vairs apguvis noteiktajos standartos paredzētās zināšanas, bet tikai padziļinājis to, ko uzskata par sev vēlamu.

Vineta Preisa "ĢIMENES ATTĪSTĪBAS UN KULTŪRAS CENTRA "ALISE"" vadītāja

Vai cenzēt tikumību?

Jau ierasts, ka katrs jaunais mācību gads sākas ne tikai ar svētku sajūtu, laba vēlējumiem un labiem nodomiem, bet arī ar dažādām cīņām par un pret šķietamām taisnībām un netaisnībām. Šī mācību gada pirmo nedēļu izmantoja biedrība „Papardes zieds” un dažu politisko grupējumu aktīvisti, lai priekšvēlēšanu cīņu karstumā vēl par sevi atgādinātu. Diemžēl politiskajai reklāmai tika izmantoti tā sauktie „Tikumības grozījumi”, kurus pasludināja par cēloņiem problēmām, kuru esamībai reāli pierādījumi gan nav atrodami. Sesto septembri pie Saeimas sanākušais skaļais aktīvistu pulciņš atraktīvi pasludināja par Latvijas Nezināšanu dienu un iesniedza arī vēstuli Ministru kabinetam un 12.Saimas deputātiem, kurā izklāstīti pareģojumi par postu, kas sagaida visu Latviju, ja netiks atcelti „Tikumības grozījumi” jau vistuvākā nākotnē.

Lai „Tikumības grozījumi” Izglītības likumā ir ieviesti pirms trim gadiem, jāteic, ka ne visi pedagogi un arī vecāki tiešām zina, ko tad īsti paredz šis Izglītības likuma 10¹ pants. Proporcionāli ap to saceltajai ažiotāžai ir sabiedrības daļa, kas tiešām uzskata, ka runa ir par kādu likuma pielikumu vai pat atsevišķu likumu, kurš ietver sevī senus aizspriedumus un senīlus uzstādījumus. Taču šķēpi tiek lausti vien par 2 teikumiem:

10.¹ pants. Izglītība un tikumība

(1) Izglītības sistēma nodrošina izglītojamā tikumisko audzināšanu, kas atbilst Latvijas Republikas Satversmē ietvertajām un aizsargātajām vērtībām, īpaši tādām kā laulība un ģimene.

(2) Izglītības iestāde, izņemot augstskolas, aizsargā izglītojamo no tādas informācijas un metodēm izglītības un audzināšanas procesā, kas neatbilst šā likuma mērķī ietvertajai izglītojamā tikumiskās attīstības nodrošināšanai.[1]

Patiesībā šis likuma papildinājums daudziem varētu šķist pat lieks, jo audzināt bērnus kā morāli atbildīgus un tikumīgus cilvēkus ir pedagoga pamatpienākums. Diemžēl jāatzīst, ka laiks ir veicinājis ne tikai klimatiskās vai ekonomiskās izmaiņas, bet lietas, kuras pirms 20 gadiem likās pašas par sevi saprotamas vai neiedomājamas, šobrīd ir samainījušās vietām. Veicot atskatu ne tik senajā vēsturē, jāatgādina, ka „Tikumības grozījumi” radās tad, kad savu ceļu pie bērniem bija uzsākušas bēdīgi slavenās grāmatiņas par Kārli un Karlīni un Pepijprinčiem un Pirātprincesēm. Šīs grāmatiņas nebija kāds privāts ekperiments, bet to izdošanu un izplatīšnu atbalstīja arī ministrijas, tajā skaitā Izglītības ministrija. Atsaucās arī pedagogi, kuri atklāti pauda gatavību iedzīvināt šo grāmatiņu saturu reālajā praksē. Bez vecāku apzinātas piekrišanas dzimummaiņas eksperimentiem tika pakļauti reāli bērni. Vecāku un atbildīgu profesionāļu sašutums sasniedza deputātus Saeimā. Jāteic, ka šis bija gandrīz unikāls precedents, kad neraugoties uz dažādu partiju atšķirīgiem ideoloģiskajiem uzstādījumiem, deputāti spēja vienoties par jautājumiem, kuri izrādījās kopīgi visiem – par savu un visas Latvijas bērnu nākotni.

Būtībā pat pārsteidzoši, ka vispār parādījās organizācijas un indivīdi, kuri nekautrējās iebilst pret to, ka izglītības iestādēm būtu jānodrošina izglītības saturs, kas nav pretrunā ar Satversmi un morāles normām! Vai skolās ievērot saskarsmes kultūru un nelietot rupjus vārdus tagad ir uzskatāms par kāda brīvības ierobežošanu? Vai tiešām skolām jākļūst par sabiedrības degradācijas un morālā pagrimuma platformām? Kas likumā ietvertajos uzstādījumos kādam šķiet tik aizvainojošs vai aplams? Biedrība „Papardes zieds” sabiedrībā piesaka sevi kā cīnītājus par reproduktīvo veselību. Tad kādēļ šī organizācija iebilst pret laulības un ģimenes vērtību akcentēšanu izglītības procesā? Vai tiešām zināšanas par savu reproduktīvo veselību ir pretrunā ar cieņpilnām savstarpējām attiecībām, kuras realizējas ģimenē un rezultējas ar veselīgas nākamās paaudzes radīšanu, nodrošinot bērniem iespēju uzaugt pilnā, saskanīgā ģimenē?

Izvērtējot „Tikumības grozījumu” pretinieku līdzšinējo darbību, tiešām kļūst skaidras viņu bažas par to, ka viņu piekļuve bērniem varētu tikt ierobežota. Tiešām aizvien vairāk skolu atbildīgāk sāka izvērtēt šo organizāciju piedāvātos pakalpojumus un metodiskos materiālus. Arī vecāki aktīvāk sāka pievērst uzmanību tam, kas un ko stāsta viņu bērniem. Un atklājās, ka ne visi ir sajūsmā par to, kādas vērtības un kādi uzvedības modeļi tiek piedāvāti viņu bērniem šo organizāciju aktivitāšu ietvaros.

Izglītības likuma 51.panta (2) punkts nosaka, ka „Izglītības iestāžu pedagogi ir atbildīgi par savu darbu, tā metodēm, paņēmieniem un rezultātiem.” [2] Kāda atbildība par metodēm un rezultātiem ir šo biedrību aktīvistiem vai arī jebkuram citam „speciālistam”, kurš pauž savu labo gribu runāt ar bērniem par kādiem jautājumiem? Atbilde ir – NEKĀDA! Jā, šie caurstaigājošie pseidoizglītotāji lielākoties atnāk, pasaka savu sakāmo, izdala savu dalāmo un aiziet. Taču bērni paliek! Bērni paliek ar to, ko sapratuši, ko nesapratuši, ko pārpratuši vai pat negribējuši saprast. Ļoti bieži bērni ir apjukuši un uzreiz nespēj analizēt un izprast dzirdēto un piedzīvoto.

Nereti vecāki konstatē bērniem piepešu noslēgtību, mazākie bērni reizēm izsaka nevēlēšanos doties uz skolu, citi aktīvi savā starpā izspēlē dažādas līdz šim nenovērotas erotizētas spēles u.c.. Meklējot cēloņus, izrādās, ka skolā notikušas dzimumaudzināšanas nodarbības, kuras vadījuši kādi viesi. Izglītotāji jau gabalā, bet sekas palikušas. Var jau teikt, ka lielākajai daļai viss ir kārtībā. Bet ko darīt ar to mazāko daļu, kuriem ne tikai vairs nav kārtībā, bet nepieciešama nopietna un ilgstoša palīdzība, kam ne vienmēr paredzams pozitīvs rezultāts?

Runājot ar pedagogiem par to, kā viņi paši īsteno dzimumaudzināšanu, jāsecina, ka pedagogu attieksme ir dažāda. Jo zinošāks un pieredzējušāks pedagogs, jo ar lielāku pietāti un uzmanību viņš attiecas pret šiem jautājumiem. Pedagogi atzīst, ka kvalitatīvi runāt par šiem jautājumiem nav viegli. Ka jāmeklē individuāla pieeja un „jāķer” īstais moments, kad konkrētais bērns ir atvērts un gatavs sarunai. Tāpēc arī daudziem šķiet vieglāk it kā noņemt no sevis atbildību un uzaicināt kādu organizāciju, lai viņi pastāsta, pašam paliekot it kā malā. Ilgstoši ir popularizēts uzskats, ka pedagogiem trūkst zināšanu, lai runātu par dzimumaudzināšanas jautājumiem, tādējādi pedagogos sējot nedrošību un kompleksus par savām zināšanām. Reālajā praksē gan apliecinās pretējais – pedagogi ne tikai ir kompetenti, bet arī daudz efektīvāk spēj runāt ar bērniem par šiem jautājumiem, jo pazīst savus skolniekus. Pedagogam arī ir iespēja prasmīgi izmantot mācību vielu dažādos priekšmetos, lai it kā netieši nostipriātu kādas skolēnu zināšanas vai attieksmes.

Jau šobrīd vienā klasē mācās bērni, kuri nāk no dažādām ģimenēm ar dažādu pieredzi un tradīcijām. Vienā klasē ar bērniem no pilnām ģimenēm, mācās bēni, kuri pēc stundām atgriežas bērnu namos vai pie audžuvecākiem. Ir bērni, kuri vakaros nevēlas doties mājup, jo mājās viņus sagaida tas, ko viņi negrib redzēt un just. Diemžēl šiem bērniem nereti ir arī sāpīga pieredze Starp viņiem ir bērni, kuri piedzīvojuši arī seksuālu vardarbību. Ir bērni, kurus audzina tikai viens no vecākiem un izpratne par ģimeni viņiem ir neskaidra. Tāpēc īpaši, runājot par intīmo sfēru, jāņem vērā katra bērna situācija, individualitāte un vajadzības. Nav pieļaujami, ka bērnam, kurš, iespējams, piedzīvojis seksuālu vardarbību liek trenēties prezervatīvu uzvilkšanā uz kāda augļa vai mulāžas. Jārespektē katra bērna individuālais brieduma un attīstības līmenis, tradīcijas ģimenē un kopējā individuālā situācija. Tāpēc jau arī jautājumi, kas skar dzimumaudzināšanu un seksualitāti, tiek saukti par intīmajiem jautājumiem. Intīmās lietas nav jāpārvērš par publiskajām. Tas nenozīmē tās ignorēt, bet gan respektēt to nozīmību un ietekmi uz katru atsevišķi.

„Tikumības grozījumi” ir nevis zobens pār pedagogu galvām, bet gan skaists rāmis, kura ietvarā ir iespējas realizēt viscēlākās un skaistākās idejas, lai tās iemirdzētos caur mūsu bērniem vēl arī nākamajās paaudzēs.

L.Ērgle, Vērtībizglītības nozīme