Vai cenzēt tikumību?

Jau ierasts, ka katrs jaunais mācību gads sākas ne tikai ar svētku sajūtu, laba vēlējumiem un labiem nodomiem, bet arī ar dažādām cīņām par un pret šķietamām taisnībām un netaisnībām. Šī mācību gada pirmo nedēļu izmantoja biedrība „Papardes zieds” un dažu politisko grupējumu aktīvisti, lai priekšvēlēšanu cīņu karstumā vēl par sevi atgādinātu. Diemžēl politiskajai reklāmai tika izmantoti tā sauktie „Tikumības grozījumi”, kurus pasludināja par cēloņiem problēmām, kuru esamībai reāli pierādījumi gan nav atrodami. Sesto septembri pie Saeimas sanākušais skaļais aktīvistu pulciņš atraktīvi pasludināja par Latvijas Nezināšanu dienu un iesniedza arī vēstuli Ministru kabinetam un 12.Saimas deputātiem, kurā izklāstīti pareģojumi par postu, kas sagaida visu Latviju, ja netiks atcelti „Tikumības grozījumi” jau vistuvākā nākotnē.

Lai „Tikumības grozījumi” Izglītības likumā ir ieviesti pirms trim gadiem, jāteic, ka ne visi pedagogi un arī vecāki tiešām zina, ko tad īsti paredz šis Izglītības likuma 10¹ pants. Proporcionāli ap to saceltajai ažiotāžai ir sabiedrības daļa, kas tiešām uzskata, ka runa ir par kādu likuma pielikumu vai pat atsevišķu likumu, kurš ietver sevī senus aizspriedumus un senīlus uzstādījumus. Taču šķēpi tiek lausti vien par 2 teikumiem:

10.¹ pants. Izglītība un tikumība

(1) Izglītības sistēma nodrošina izglītojamā tikumisko audzināšanu, kas atbilst Latvijas Republikas Satversmē ietvertajām un aizsargātajām vērtībām, īpaši tādām kā laulība un ģimene.

(2) Izglītības iestāde, izņemot augstskolas, aizsargā izglītojamo no tādas informācijas un metodēm izglītības un audzināšanas procesā, kas neatbilst šā likuma mērķī ietvertajai izglītojamā tikumiskās attīstības nodrošināšanai.[1]

Patiesībā šis likuma papildinājums daudziem varētu šķist pat lieks, jo audzināt bērnus kā morāli atbildīgus un tikumīgus cilvēkus ir pedagoga pamatpienākums. Diemžēl jāatzīst, ka laiks ir veicinājis ne tikai klimatiskās vai ekonomiskās izmaiņas, bet lietas, kuras pirms 20 gadiem likās pašas par sevi saprotamas vai neiedomājamas, šobrīd ir samainījušās vietām. Veicot atskatu ne tik senajā vēsturē, jāatgādina, ka „Tikumības grozījumi” radās tad, kad savu ceļu pie bērniem bija uzsākušas bēdīgi slavenās grāmatiņas par Kārli un Karlīni un Pepijprinčiem un Pirātprincesēm. Šīs grāmatiņas nebija kāds privāts ekperiments, bet to izdošanu un izplatīšnu atbalstīja arī ministrijas, tajā skaitā Izglītības ministrija. Atsaucās arī pedagogi, kuri atklāti pauda gatavību iedzīvināt šo grāmatiņu saturu reālajā praksē. Bez vecāku apzinātas piekrišanas dzimummaiņas eksperimentiem tika pakļauti reāli bērni. Vecāku un atbildīgu profesionāļu sašutums sasniedza deputātus Saeimā. Jāteic, ka šis bija gandrīz unikāls precedents, kad neraugoties uz dažādu partiju atšķirīgiem ideoloģiskajiem uzstādījumiem, deputāti spēja vienoties par jautājumiem, kuri izrādījās kopīgi visiem – par savu un visas Latvijas bērnu nākotni.

Būtībā pat pārsteidzoši, ka vispār parādījās organizācijas un indivīdi, kuri nekautrējās iebilst pret to, ka izglītības iestādēm būtu jānodrošina izglītības saturs, kas nav pretrunā ar Satversmi un morāles normām! Vai skolās ievērot saskarsmes kultūru un nelietot rupjus vārdus tagad ir uzskatāms par kāda brīvības ierobežošanu? Vai tiešām skolām jākļūst par sabiedrības degradācijas un morālā pagrimuma platformām? Kas likumā ietvertajos uzstādījumos kādam šķiet tik aizvainojošs vai aplams? Biedrība „Papardes zieds” sabiedrībā piesaka sevi kā cīnītājus par reproduktīvo veselību. Tad kādēļ šī organizācija iebilst pret laulības un ģimenes vērtību akcentēšanu izglītības procesā? Vai tiešām zināšanas par savu reproduktīvo veselību ir pretrunā ar cieņpilnām savstarpējām attiecībām, kuras realizējas ģimenē un rezultējas ar veselīgas nākamās paaudzes radīšanu, nodrošinot bērniem iespēju uzaugt pilnā, saskanīgā ģimenē?

Izvērtējot „Tikumības grozījumu” pretinieku līdzšinējo darbību, tiešām kļūst skaidras viņu bažas par to, ka viņu piekļuve bērniem varētu tikt ierobežota. Tiešām aizvien vairāk skolu atbildīgāk sāka izvērtēt šo organizāciju piedāvātos pakalpojumus un metodiskos materiālus. Arī vecāki aktīvāk sāka pievērst uzmanību tam, kas un ko stāsta viņu bērniem. Un atklājās, ka ne visi ir sajūsmā par to, kādas vērtības un kādi uzvedības modeļi tiek piedāvāti viņu bērniem šo organizāciju aktivitāšu ietvaros.

Izglītības likuma 51.panta (2) punkts nosaka, ka „Izglītības iestāžu pedagogi ir atbildīgi par savu darbu, tā metodēm, paņēmieniem un rezultātiem.” [2] Kāda atbildība par metodēm un rezultātiem ir šo biedrību aktīvistiem vai arī jebkuram citam „speciālistam”, kurš pauž savu labo gribu runāt ar bērniem par kādiem jautājumiem? Atbilde ir – NEKĀDA! Jā, šie caurstaigājošie pseidoizglītotāji lielākoties atnāk, pasaka savu sakāmo, izdala savu dalāmo un aiziet. Taču bērni paliek! Bērni paliek ar to, ko sapratuši, ko nesapratuši, ko pārpratuši vai pat negribējuši saprast. Ļoti bieži bērni ir apjukuši un uzreiz nespēj analizēt un izprast dzirdēto un piedzīvoto.

Nereti vecāki konstatē bērniem piepešu noslēgtību, mazākie bērni reizēm izsaka nevēlēšanos doties uz skolu, citi aktīvi savā starpā izspēlē dažādas līdz šim nenovērotas erotizētas spēles u.c.. Meklējot cēloņus, izrādās, ka skolā notikušas dzimumaudzināšanas nodarbības, kuras vadījuši kādi viesi. Izglītotāji jau gabalā, bet sekas palikušas. Var jau teikt, ka lielākajai daļai viss ir kārtībā. Bet ko darīt ar to mazāko daļu, kuriem ne tikai vairs nav kārtībā, bet nepieciešama nopietna un ilgstoša palīdzība, kam ne vienmēr paredzams pozitīvs rezultāts?

Runājot ar pedagogiem par to, kā viņi paši īsteno dzimumaudzināšanu, jāsecina, ka pedagogu attieksme ir dažāda. Jo zinošāks un pieredzējušāks pedagogs, jo ar lielāku pietāti un uzmanību viņš attiecas pret šiem jautājumiem. Pedagogi atzīst, ka kvalitatīvi runāt par šiem jautājumiem nav viegli. Ka jāmeklē individuāla pieeja un „jāķer” īstais moments, kad konkrētais bērns ir atvērts un gatavs sarunai. Tāpēc arī daudziem šķiet vieglāk it kā noņemt no sevis atbildību un uzaicināt kādu organizāciju, lai viņi pastāsta, pašam paliekot it kā malā. Ilgstoši ir popularizēts uzskats, ka pedagogiem trūkst zināšanu, lai runātu par dzimumaudzināšanas jautājumiem, tādējādi pedagogos sējot nedrošību un kompleksus par savām zināšanām. Reālajā praksē gan apliecinās pretējais – pedagogi ne tikai ir kompetenti, bet arī daudz efektīvāk spēj runāt ar bērniem par šiem jautājumiem, jo pazīst savus skolniekus. Pedagogam arī ir iespēja prasmīgi izmantot mācību vielu dažādos priekšmetos, lai it kā netieši nostipriātu kādas skolēnu zināšanas vai attieksmes.

Jau šobrīd vienā klasē mācās bērni, kuri nāk no dažādām ģimenēm ar dažādu pieredzi un tradīcijām. Vienā klasē ar bērniem no pilnām ģimenēm, mācās bēni, kuri pēc stundām atgriežas bērnu namos vai pie audžuvecākiem. Ir bērni, kuri vakaros nevēlas doties mājup, jo mājās viņus sagaida tas, ko viņi negrib redzēt un just. Diemžēl šiem bērniem nereti ir arī sāpīga pieredze Starp viņiem ir bērni, kuri piedzīvojuši arī seksuālu vardarbību. Ir bērni, kurus audzina tikai viens no vecākiem un izpratne par ģimeni viņiem ir neskaidra. Tāpēc īpaši, runājot par intīmo sfēru, jāņem vērā katra bērna situācija, individualitāte un vajadzības. Nav pieļaujami, ka bērnam, kurš, iespējams, piedzīvojis seksuālu vardarbību liek trenēties prezervatīvu uzvilkšanā uz kāda augļa vai mulāžas. Jārespektē katra bērna individuālais brieduma un attīstības līmenis, tradīcijas ģimenē un kopējā individuālā situācija. Tāpēc jau arī jautājumi, kas skar dzimumaudzināšanu un seksualitāti, tiek saukti par intīmajiem jautājumiem. Intīmās lietas nav jāpārvērš par publiskajām. Tas nenozīmē tās ignorēt, bet gan respektēt to nozīmību un ietekmi uz katru atsevišķi.

„Tikumības grozījumi” ir nevis zobens pār pedagogu galvām, bet gan skaists rāmis, kura ietvarā ir iespējas realizēt viscēlākās un skaistākās idejas, lai tās iemirdzētos caur mūsu bērniem vēl arī nākamajās paaudzēs.

Nav komentāru

Komentēt