Īsumā par “visu ģimeņu” absurdu

27. jan. 2023, Nav komentāru

RAIVIS ZELTĪTS

Valstī, kurā pietiek pavisam reālu un steidzami risināmu problēmu, ir mēģinājumi pacelt dažu jautājumu aktualitāti ar iespējami lielāku troksni. T.s. “partnerattiecību”, “visu ģimeņu” (vienalga kā tagad sauc mēģinājumus panākt viendzimuma laulību atzīšanu), nav tēma, kurai es gribētu veltīt sevišķi daudz uzmanības. Bet troksnis ir liels un tāpēc ir vērts atkārtot dažas lietas, kas ir aksiomas.

Neatkarīgi no tā, kādā vārdā mēs saucam to savienību, kurā var rasties bērni, dabā tā ir tikai viena – savienība starp vīrieti un sievieti. Ir dažādi veidi, kurā kultūras šīs savienības ir regulējušas, bet tās vienmēr ir balstījušās šajā bioloģiskajā faktā. Neviens likums, neviena mode, neviena tiesa nevar atcelt šo patiesību.
Ir pierādīts, ka bērna labākajās interesēs ir tikt uzaudzinātam ar abu savu bioloģisko vecāku līdzdalību. Pretstatīt šo faktu ar sociāli nelabvēlīgu ģimeņu piesaukšanu kā “tradicionālu ģimeņu” piemēru ir rupja demagoģija.
Dzīvē, protams, notiek dažādi, bet tas neatceļ faktu, ka iespējami labākais modelis tomēr ir abu vecāku līdzdalība bērna audzināšanā. Jo tuvāk šim ideālam, jo labāk.
Laulības un ģimenes jēdzieni ir veids, kurā šo tiekšanos uz ideālu sauc mūsu kultūrā. Nevis tāpēc, ka tās ir ideālas, bet tāpēc, ka šī savienība pēc definīcijas ir vienīgā, kurā ir potenciāls rasties bērniem, kas aug ar saviem vecākiem. Valsts laulību un ģimeni regulē tikai un vienīgi šī fakta dēļ – tautas ataudzes un bērnu interešu dēļ. Valstij ir vienalga par pieaugušu cilvēku draudzības jūtām, romantiku, seksuālo dzīvi vai citiem faktoriem. Labi, ka tā! Prasība valstij iejaukties divu pieaugušu cilvēku attiecībās, kas neskar sabiedrības intereses, šīs divu pieaugušu cilvēku regulēt, “atzīt” ir absurda! Jā, ir daudzi praktiski jautājumi, kas rodas diviem cilvēkiem dzīvojot vienā mājsaimniecībā, bet ne jau LGBT lobijam interesē divi seniori vai studenti, kas dzīvo kopā, lai nomaksātu rēķinus.
Laulības definīcijas maiņai nav nekāda sakara ar vienlīdzību vai cilvēktiesībām. Tiesību paplašināšana ārpus to sākotnējās būtības noved pie to devalvācijas, pie beztiesiskuma! Piemērs – t.s. “transdženderu” tiesības sevi identificēt par sievietēm, neskatoties uz bioloģisko realitāti, ASV ir novedis pie situācijām, kur vīriešu dzimuma slepkavas un izvarotāji var pieprasīt atrasties sieviešu cietumos. Viņu tiesības, kas ir balstītas viņu “pašizpratnē”, noved pie pavisam reālu un fundamentālu sieviešu cilvēktiesību pārkāpumiem.

Es gribu dzīvot valstī, kurā Satversmes tiesai nav neierobežotu tiesību juridiski izslēgt no bērna dzīves viņa tēvu par labu mātes seksuālajai partnerei, jo, lūk, “cilvēktiesības” tā prasa. Ne arī valstī, kurā Satversmes tiesa var rakstīt likumus likumdevēja vietā, t.i. – vēlētāju vietā. Likumus, kas ir pretrunā ne tikai ar demokrātijas principiem, bet pat ar realitāti!

Īstas cilvēktiesības prasa cienīt katru cilvēku ne jau viņa seksuālās orientācijas dēļ, bet gan neskatoties uz to! Ja kādam uzbrūk, ja kādu lamā vai citādi aizskar tikai tāpēc, ka viņam ir atšķirīga seksuālā orientācija, tad es sagaidu, ka likuma vara viņu aizsargās. Jo es gribu dzīvot valstī, kurā ikviens ir aizsargāts, jo ir cilvēks, jo ir tās pilsonis – nevis tāpēc, ka ir heteroseksuāls vai heteroseksuāls. Taču tam nav saistības ar laulību un ģimeni, kuras būtība ir tautas attaudze un bērnu tiesības uz abiem vecākiem!

avots: austsaule.lv

"Latvijas lepnums" Arnis Banga: Gribu dot viņiem labāku dzīvi, nekā man bija

24. jan. 2023, Nav komentāru

AIRA JĒKABSONE

Arnis Banga ir 2022. gada “Latvijas lepnums” nominācijā “Cilvēks cilvēkam”. Viņš darbojas ar pusaudžiem, kam ir dažādas atkarības. Strādā par mentoru Gintermuižā, kur šie pusaudži uz mēnesi nonāk motivācijas programmas ietvaros, pēc tam darbu ar viņiem turpina individuāli pie sevis mājās. Vairāk nekā divdesmit pieci pusaudži trīs gadu laikā ir atraduši savu atbalstu un palīdzību pie Arņa. Arņa paša ģimenē aug četri bērni, no kuriem trīs ir adoptēti. Arnis cenšas palīdzēt arī maznodrošinātām ģimenēm, rīko tām pasākumus savas mājas pagalmā, lai iepriecinātu un atbalstītu.

Kādā ziemīgā dienā dodamies ciemos pie Arņa uz Ikšķiles pusi. Pie mājas mūs laipni sagaida divi milzīgi un draudzīgi suņi – tie klausa Arnim no pusvārda un tikai vieglītiņām pieglaužas man pie kājām, lai pakasu muguru. “Kafiju dzersiet?” jautā Arnis, ievedis mūs siltumā. Iekārtojamies virtuvē pie galda. Pie plīts sarindoti septiņi lieli kalti, plauktos saliktas pārtikas kastes – uzreiz var redzēt, ka Arņa ģimene tur rūpi par brašu bariņu jauniešu ar labu ēstgribu.

– Kas tevi motivēja palīdzēt pusaudžiem ar atkarībām?

– Dot viņiem labāku dzīvi, nekā man bija. Es savu dzīvi nodzēru. Es gribu palīdzēt viņiem saprast un neļaut izdarīt tās kļūdas, kuras pieļāvu es. Viņi visi ir sākuma stadijā, viņi vēl ir glābjami. Visi. Jo vecāks cilvēks kļūst, jo ir grūtāk, bet ar pusaudzi vēl visu var labot.

– Kāds ir tavs stāsts? Cik gadu vecumā tu sāki lietot alkoholu?

– Apzināti sāku dzert četrpadsmit gadu vecumā. Kad man bija astoņpadsmit, es jau biju nodzēries, dzēru arī odekolonu, visu pēc kārtas, man nebija nekādas intereses par dzīvi, visu noteica alkohols. Pilnībā beidzu dzert pirms gadiem astoņiem deviņiem ar Dieva palīdzību. Attapos viszemākajā punktā, kad sāku zaudēt ģimeni un visu, kas man bija. Tad tajā lūzuma punktā vienkārši sāku lūgties Dievam: “Ja Tu esi, parādi savu spēku, palīdzi man!”

– Bet tas taču nenotika vienā mirklī, vai ne? Tev nāca kāda atskārsme tajā brīdī?

– Miers iestājās. Zinu, ka ļoti sāpināju sievu ar savām atkarībām. Dievs man deva mieru un pacietību tikt galā ar sevi savas ģimenes dēļ. Tas prasīja lielu gribasspēku, bet es nejutos viens. Mani izvilka Dievs un mīlestība. Es nekad vairs negribu būt tur, kur biju.

– Vai tas, kam pats esi gājis cauri, palīdz labāk saprast bērnus ar atkarībām?

– Es viņus jūtu. Pat ja bērns man tikai piezvana, stāsta savas problēmas pa telefonu, es viņu jūtu, dziļi saprotu. Man jau no skolas laikiem patīk vērot cilvēkus. Dažreiz, sēžot sabiedriskā vietā, es vēroju. Vēroju cilvēku acis un prātoju, ko viņš domā vai, piemēram, kāpēc viņam garšo siers, bet man ne. Vai – kāpēc viņš domā citādāk nekā tas otrs. Mēs it kā esam vienādi, bet tajā pašā laikā ļoti atšķirīgi. Gan mūsu rakstura īpašības, gan vērtības un uzskati. Pat pēc cilvēka acīm var pateikt, kāds viņš ir – labsirdīgs vai ļauns un tamlīdzīgi. Cilvēks nevar sevi noslēpt, acis atklāj visu. Vecis var būt ar bārdu apaudzis, bet acis viņu atklās. Esmu arī daudz lasījis dažādu literatūru par ķermeņa valodu, un tas man ļoti palīdz darbā, ko es daru. Tāpēc man patīk pusaudžus vērot, meklēt viņos tās visas īpašības – vai nu caur sarunām vai kādu filmu, vai kā citādi, bet es atrodu veidu, lai uzzinātu, kāda ir viņa problēma, viņa ciešanas. Jo sarežģītāks pusaudzis, jo lielāks man izaicinājums atklāt viņu. Bija mums viena meitene, romu tautības, ļoti agresīva, visu laiku beņķus mētāja. Man viņa beņķus mētāja pirmajās divās maiņās, pēc tam vairs ne, prom ejot man lācīti uzdāvināja.

– Kā šie bērni nonāk pie tevis?

– Man ir viesģimenes statuss, bērni pie manis lielākoties nonāk pēc Gintermuižas motivācijas progammas. Motivācijas programma ir tikai vienu mēnesi. Tas ir stipri par ātru, lai bērnu palaistu prom. Vajag vismaz trīs mēnešus, lai vecos paradumus mainītu. Viņam jāmaina vide, citādi nav jēgas tai motivācijai. Lai palīdzētu, vajag vismaz četrus mēnešus. Pirmais mēnesis, kamēr bērns atveras, kamēr tu viņu vairāk iepazīsti, atrodi pieeju, pēc tam trīs mēneši – darbs ar viņu. Protams, būs vēl krīzes, bet tās nebūs tik smagas un viņš pats jau mācēs tās pārvarēt.

Man zvana arī ģimenes, kas uzzinājušas, ka es palīdzu bērniem ar atkarībām. Bet ar ģimenēm ir tā, ka pašiem vecākiem ir vajadzīga palīdzība un atbalsts. Bieži vien viņi neredz savu bērnu, nesaprot un neredz viņa problēmu, neredz savu vainu, nemaina attieksmi, turpina ierasto ceļu. Domā, ka viņš te atbrauks, izārstēsies, un viss. Nē, tā nebūs, tas ir process, kurā arī viņiem ir aktīvi jāiesaistās. Vecākiem ir jāmainās, vecāki ir jāizglīto, jāatbalsta.

– Kas, tavuprāt, ir galvenie iemesli, kāpēc bērni nonāk atkarībās? Kas, pēc tavas pieredzes, ir atbildīgs par to?

– Pirmkārt, ģimene, otrkārt, vide, bērnunamu vadība, sociālie darbinieki, kas nav pievērsuši pietiekami daudz uzmanības ģimenēm, kurās ir šis alkohola risks.

– Ir ģimenes, arī labi situētas, kur liekas – nu tur gan viss ir kārtībā! –, bet tāpat pusaudža gados bērniem sāk parādīties visādas problēmas, alkohols, smēķēšana. Kaut kā tomēr bērnam ir pietrūcis.

– Pie manis ir vērsusies jauniete – no labas ģimenes, sportiste ar lieliskiem panākumiem –, kas jau agrā pusaudža vecumā sāka lietot narkotikas, un iemesls bija tas, ka viņas mammai piecus gadus bija seksuālas attiecības ar viņas treneri. Meitenei tas bija smags pārdzīvojums, viņa nevarēja pateikt to tēvam, viņa nevēlējās sāpināt tēti, ka mamma tā dara. Viņa staigāja ar šo sāpi, šīm ciešanām sevī. Viņa sāka lietot nervu zāles, tad pamēģināja narkotikas, tad viņai piedāvāja iešpricēt, un tā viss aizgāja pa nopietno.

Šie ir divi iemesli – ģimene un pārdzīvojumi –, bet trešais ir nonākt nepareizajās kompānijās. Ja apkārt visi draugi lieto, viņiem ir forši un jautri, es arī gribu pamēģināt, kas tas tāds ir.

– Kāds bija tavs iemesls?

– Es biju pārāk kautrīgs, alkohols man palīdzēja to kautrīgumu pārvarēt. Bet ir vēl viens svarīgs faktors, ko man teica arī narkologs – gēni jeb iedzimtība. Ja kāds no vecākiem ir bijis alkoholiķis, arī bērnā šis gēns būs. Tas jau nenozīmē, ka viņš obligāti būs alkoholiķis, bet risks ir daudz augstāks. Ir jābūt uzmanīgam ar to vienu glāzīti, jo tas ļoti strauji var ieraut tajā purvā.

– Padalies ar pozitīvo pieredzi! Tev tik daudzreiz ir izdevies palīdzēt šiem pusaudžiem, vai tev ir kāda konkrēta metode?

– Mīlestība, cieņa, sapratne. Un pacelties līdz viņu līmenim. Bieži vien es arī pietēloju. Piemēram, man drausmīgi nepatīk reps – ciest nevaru, it īpaši to jauno, moderno. Bieži mēs, pieaugušie, bērniem sakām: “Kā tu tādu sūdu vari klausīties?” Bet es viņiem saku: “O, baigi foršā dziesma!” Bija man tādi reperi, kas paši savus vārdus ierunā, un tad viņš man stāsta to savu dziesmu, un es saku: “Jā, tev ir talants!” Viņiem ir tik ļoti nozīmīgs tas novērtējums.

Vai arī, piemēram, viņš slauka grīdu, tu pasaki: “Baigi labi, super!”, bet redzi, ka tur vēl gruži stāv, un tu saki: “Nu iedod bišķi to slotu, es tur vēl pieslaucīšu, tu neesi tur ievērojis.” Bet es viņu paslavēju par to, ko viņš ir izdarījis, un nekad nepārmetu to, kas viņam nav izdevies. Nākamreiz, kad tu viņam kaut ko uzticēsi darīt, izdarīs perfekti. Tas pats ar to repu – nu patīk viņam tā lieta, klausās viņš tos slavenos reperus, mācās no viņiem. Tu viņi paslavē, un viņam ir stimuls, motivācija, viņš sāk dzejot, un tiešām sanāk labi. Viņš ir atradis to savu, kas viņam patīk un padodas.

– Bet tieksme pēc alkohola taču viņam tā pēkšņi nepazūd, viņš ir pieradis dzert, tā ir ikdiena. Tu viņiem dod arī kādus konkrētus padomus, jūs par to runājat?

– Regulāri. Arī tie bērni, kas pēc motivācijas programmas netiek laisti pie manis, ar viņiem es sazvanos, atbalstu pa telefonu, dodu padomus, brīdinu. Dažkārt pat nepareiza mūzikas izvēle vai filma var pavilkt uz leju. Arī par to runājam. Citreiz bērns saka: “Man šķiet, ka rīt toč noraušos.” Es viņam saku, lai noteikti zvana. Tad mēs runājam tālāk. Viņš man stāsta, kā viņu mājās lamā un tramda, tētis dzer, un mamma ir stulba, un tā tālāk. Es skaidroju, ka vecāki viņam ir devuši dzīvi, bet viņam tā ir jānodzīvo pareizi, tā ir viņa dzīve. Un, jā, viņš aizdomājas un piekrīt.

Šie bērni bieži atzīst, ka grib piedzerties tīšuprāt, un tad es saku, ka tā jau viņi paši sev nodara pāri. Jā, vecākiem sāp, bet vairāk jau paši sev nodara pāri. Tad viņi atzīst, ka nav par to aizdomājušies. Tādas it kā mazas lietas un it kā vienkāršas sarunas dažkārt var mainīt viņu domāšanu, uzskatus, likt aizdomāties.

Piemēram, atnāca vienreiz gotu meitene – visa vienās rētās. Nāca iekšā ar ģitāru rokās, visa melna nokrāsojusies, apgraizījusies. Un es domāju, kā lai ar viņu atrod kontaktu, jo viņa ar mani nerunāja. Sēžam pie galda, un es viņai saku: “Klausies, tu vari mani tāpat izkrāsot?” Viņa uz mani paskatās un prasa: “Tev patīk goti?” Es saku: “Jā, man baigi patīk! Tu vari?” Viņa izkrāsoja mani melnu, sēdējām un skatījāmies viens uz otru. Pieņēmu viņu tādu, kāda viņa ir, tā teikt – iekāpu viņas kurpēs. Nākamajā maiņā es viņai jautāju, kāpēc viņa vispār graizās, vai viņai tas kaut kā palīdz. Viņas atbilde mani satrieca: “Katrs pāridarījums liek man iegriezt savā miesā, lai izņemtu tās sāpes no dvēseles. Tad sirds nesāp.”

Tā viņas dzīvo, tā viņas tiek galā ar sāpēm tās mazās, ievainotās dvēselītes. Kādu dienu sieva man zvana panikā uz darbu un saka, ka mūsu adoptētā meita ir sadūrusi sev rokā garās knopkas. Es viņai saku, lai tikai nedomā bļaut, jo tas ir pirmais signāls, ka meitai kaut kā trūkst. Tad sapratu, ka tā ir mana vaina – biju zaudējis līdzsvaru, nevienmērīgi sadalīju resursus starp citiem bērniem un ģimeni. Tas ir lielākais izaicinājums manā darbā – neizdegt un pareizi sadalīt resursus, lai uzmanības un mīlestības pietiktu visiem.

– Šie bērni lielākoties ir cietuši, ievainoti, traumēti... Vai gadās arī kādi sarežģījumi sadzīvē, ikdienā? Kā tu tiec galā ar sarežģītām situācijām?

– Vienkārši – samīļoju viņus. Džekam es tā draudzīgi uzsitu uz pleca, sak, kas ir, vecais, ko tu vari ņemties? Tu taču saproti, ka tikai pats sev problēmas radi. Tad viņš man pasūdzas, ka tas tur viņam to ne tā pateicis, tas tur viņam izsmēķi atņēmis. Tad es saku, ka tie ir sīkumi, nav vērts tā cepties. Un paiet kādas desmit minūtes, viņš nomierinās un atzīst, ka, nu jā, nekā tāda jau tur nebija. Ar meitenēm ir citādāk. Ja es redzu, ka meitene raud vai ir sabēdājusies, es pajautāju, vai drīkstu viņu samīļot. Meitenēm vajag izrunāties, viņas vajag uzklausīt. Kad viņa stāsta man savas sāpes, mana dvēsele sāk raudāt, viņa to jūt, redz, ka man asaras acīs, un tad bieži sanāk, ka viņa samīļo mani un mēs raudam kopā. Tad mēs parunājamies, es saku, ka viss būs labi, piedāvāju kaut kur kopā aiziet – pastaigā vai ekskursijā.

Viņiem nenormāli trūkst mīlestības, uzmanības, gādības, tas ir viss, kas viņiem ir vajadzīgs. Liela daļa šo bērnu nekad nav jutušies mīlēti, liela daļa nekur nav bijuši, neko nav redzējuši. Es vedu viņus ekskursijās. Visbiežāk braucam uz Siguldu, “Tarzāns” mums ir iemīļotākā vieta, visiem tur ļoti patīk. Viņi grib mani uzraut tajās lielajās šūpolēs, viņi grib, lai es baidos, viņi mani izaicina. (Smejas.) Viņi dzīvo līdzi man, es dzīvoju līdzi viņiem. Savstarpējā mijiedarbībā. Kad man kādreiz ir grūti, piemēram, atnāku no maiņas saguris, pusaudzis, kas ir pie manis mājās, mani sagaida ar maizītēm, – tā ir tāda savstarpēja cieņa.

Kad viņi iet prom no Gintermuižas, viņi raksta atvadu vēstulītes – tā ir mana balva, mans diploms. Man vesela bundža ar tām sakrāta.

– Ko viņi visbiežāk raksta?

– To, ka es viņus uzklausu, izrunājos, ka esmu viņus pieņēmis tādus, kādi viņi ir, neesmu viņus lamājis, esmu ar viņiem izrunājies, esmu devis viņiem mieru un iedrošinājumu dzīvot citādāk. Tas ir tas, kā viņiem ir pietrūcis.

– Vai ir bijis kāds gadījums, kad saproti: nē, te es neko nevaru palīdzēt.

– Jā. Divi trīs gadījumi, kad bērnam bija iedzimta garīga diagnoze. Bet, ja viņiem nav šīs diagnozes, viņiem visiem var palīdzēt. Nav bezcerīgu gadījumu. Viņiem visiem ir kādas traumas vai mīlestības trūkums, bet tas viss ir risināms. Bērnus nevajag sodīt, viņiem vajag piedot, izrādīt sapratni, pieņemt.

– Kā ir ar disciplīnu darbā ar šiem bērniem?

– Disciplīnai ir jābūt. Protams, ka ir mums noteikumi un robežas, bet tam ir jābūt mijiedarbībā ar mīlestību. Es viņus sarāju, bet es arī piedodu. Un tas viņiem ir ļoti svarīgi, piedošanai ir ārkārtīgi liela nozīme, tas ir viņiem tik dziedinoši.

– Kas tev visvairāk sāp šajā stāstā ar un par problēmbērniem un pusaudžiem?

– Tas, ka Latvijā nav strukturēta, mērķtiecīga atbalsta. Tas, ka pret šiem bērniem izturas kā pret zemāku šķiru. Tas, ka viņu tuvākie viņus nesaprot. Šie bērni nav problēma. Šie bērni ir iespēja – mana, tava, sabiedrības, valsts. Viņi ir brīnišķīgi cilvēki, bet viņi ir sāpināti, cietuši. Viņiem ir jāpalīdz no tā izrauties.

– Kas tavā dzīvē ir mainījies kopš “Latvijas lepnuma” balvas iegūšanas?

– Ir lielāka pienākuma apziņa pret cilvēkiem, pret sabiedrību. Skatos uz nākotni ar cerībām palīdzēt vēl vairāk jauniešu. Vēlos vairāk vērst valsts un sabiedrības uzmanību uz viņu vajadzībām un meklēt iespējas, kā palīdzēt vairāk, kā mainīt šo situāciju uz labu. Un es redzu šo cerību! Paldies visiem maniem atbalstītājiem, bet vislielākais paldies maniem jauniešiem, kas man uzticas! Paldies viņiem, ka viņi sāk jaunu dzīvi! Tā ir mana vislielākā laime, vislielākā balva!

Ko stāsta mūsu ķermenis, un kas tajā slēpjas jeb Citāda pieeja dzimumaudzināšanai

23. okt. 2018, Nav komentāru

Avots: žurnāls "Izglītība un Kultūra"

Autors: Ilze Brinkmane

Joprojām pastāv daudzi mīti, arī tas, ka interneta laikmetā cilvēki zina gandrīz visu, kas notiek viņu ķermenī. Diemžēl nezina, ir informēti daļēji vai pat uztur maldīgus priekšstatus, turklāt ne tikai pusaudžu vecumā, bet arī pieaugušie, to vidū mediķi, pedagogi. Laikrakstā jau esam publicējuši dažādus viedokļus un atzinumus, ka veltīgi un pat kaitīgi ir bērnam neatbilstīgā vecumā stāstīt un uzspiest to, kas nav piemērots, bet tikpat svarīgi ir ļaut to atklāt izprotošiem un patiesi izglītotiem cilvēkiem.

Dr. Elizabete Raita-Paula (Elisabeth Raith-Paula) no Vācijas ir anestezioloģe. Kad pirms vairāk nekā 30 gadiem viņa rakstījusi medicīnas doktora darbu par dabisko ģimenes plānošanu, bijusi pārliecināta, ka labi pazīst savu ķermeni, taču kļuvusi arvien vairāk satriekta un apjukusi, konstatējot, cik maz pamatzināšanu patiesībā ir apgūts. Tas devis impulsu jaunatklātās zināšanas nodot tālāk pēc iespējas vairāk cilvēkiem. Sākotnēji ārste Minhenes Sociālās pedagoģijas augstskolā lekcijās „Mana ķermeņa klusā valoda” ar lielu pietāti, izmantojot attēlus un salīdzinājumus, skaidrojusi kompleksās bioloģiskās norises, kas saistītas ar sievietes un vīrieša auglību. Tas daudzām jaunām sievietēm ļāva izprast, pieņemt sava ķermeņa savādās zīmes un izpausmes un kompetenti attiekties pret tām.

Patlaban arī Latvijā ir uzsākts MFM projekts (angļu val. „My fertility matters” – „Manai auglībai ir nozīme”), kura idejas autore ir Dr. E. Raita-Paula, bet viena no nodarbību „Cikla šovs” 11–12 gadus vecām meitenēm vadītājām ir Ieva Laurencija Duntava.

Rodas pārliecība – esam vērtīgi un sargājami

„Esmu trīsdesmitgadniece, bet, būdama 15–16 gadu vecumā, aktīvi iesaistījos dažādās kustībās „jaunietis jaunietim”. Šķita, ka par dzimumaudzināšanu informācija ir pietiekama. Ja salīdzina, tad sievietes, kurām ir ap 60 gadiem, bieži no savām mātēm, piemēram, par mēnešreizēm dzirdēja, ka tas ir kaut kas netīrs un riebīgs. Konstatēju, ka tagad, lai gan ir pieejams pat pārāk daudz informācijas, tā ir sadrumstalota vai sagrozīta, proti, sāksies pubertāte, mēnešreizes – un jālieto paketes, un viss! Mūsdienu pusaudžiem ar to ir par maz,” stāsta Ieva un atklāj, ka Latvijā par Dr. E. Raitas-Paulas lekcijām un metodēm viena no pirmajām uzzinājusi psiholoģe Diāna Feldmane, kura 2014. gadā aicinājusi viņu līdzi uz Vāciju par vācu valodas tulku.

„Elizabete pārsteidza ar savu sirsnību un vitalitāti, īpaši, kad kādā no Minhenes meiteņu skolām no sava milzīgā līdzpaņemtā kofera cēla laukā un uz grīdas izklāja „dzīvības skatuvi”. Sākotnēji biju nesaprašanā, bet pēc četrarpus stundu nodarbībām mana pārliecība bija tāda, ka vēlos palīdzēt Diānai un darīt visu, kas manos spēkos, lai projekts būtu arī Latvijā. Redzēju, kā 11–12 gadus vecās nobijušās meitenes priecīgi pārmainās, jo ar viņām netika runāts par tēmām, kas šajā vecumā absolūti nav vajadzīgas, piemēram, par seksu un kontracepciju, bet gan tika izskaidrota fizioloģija vienkāršā, saprotamā, interesantā un interaktīvā veidā. Uz bērniem nodarbība atstāja pozitīvu iespaidu – esmu vērtīga, skaista, jo procesi, kas notiek manī, ir ne tikai normāli, bet arī skaisti un vērtīgi. Šo izjūtu par savu vērtību un atziņu, ka tā ir sargājama, mēģinām tālāk nodot mūsu jaunajām meitenēm,” stāsta Ieva.

Projekta būtība ir skaidrot, kas ir tas vērtīgais, ko katra meitene sargā, tikai vēlākā vecumā ir jēgpilni sniegt informāciju un mācīt, kā un no kādiem draudiem to sargāt. I. L. Duntava norāda, ka vecākus un skolotājus iepriekš lūdz izvērtēt, cik bērns ir nobriedis, jo dažkārt vecāki pārcenšas, uzskatot – jo ātrāk uzzinās, jo labāk. Ja bērnam tas nav aktuāli, interese nerodas.

Ieva stāsta, ka „Cikla šova” pirmās nodarbības daļā tiek stāstīts, kā rodas bērns un kā viņas pašas ir radušās, piemēram, ka meitenes piedzimst ar visām olšūnām un pubertātes sākumā īpaši hormoni ziņneši olšūnas sāk modināt. Tas ir arī stāsts par estrogēniem, kas palīdz viņām no meitenēm veidoties par sievietēm. Estrogēni palīdz augt krūtīm un veidoties citām apaļajām formām. Estrogēni dzemdē veido luksusviesnīcu, kas domāta jaunajai dzīvībai. Tiek skaidrots, kas ir ovulācija un kā tā notiek. „Nodarbības tēma ir fizioloģija, nevis sekss. Runājot par bērna rašanos, protams, nevar pilnīgi apiet seksa tēmu, bet šā vecuma meitenēm to izskaidrojam dažos teikumos, tālāk domas novirzot pavisam uz kaut ko citu, lai viņas saprastu, kāpēc ir vajadzīgas mēnešreizes. Uzsveram, ka ķermenis trenējas, bet vēl nav gatavs radīt jaunu dzīvību. Šī nodarbība ir stingri reglamentēta, standartizēta un vienāda tādās valstīs kā Vācija, Austrija, Francija, Beļģija, Lielbritānija, Ungārija, Lietuva un Ķīna. Tas ir viens no lielākajiem dzimumaudzināšanas projektiem pasaulē. Kopš 2003. gada Vācijā notiek nodarbības arī zēniem, un tās vada tikai pieauguši vīrieši, jo viņi vislabāk pārzina puišu sajūtas un emocijas,” uzsver Ieva.

Zēni, piemēram, uzzina, ka, iestājoties pubertātei, viņu ķermenī vienā sekundē rodas 1000 spermatozoīdu. Nodarbības laikā tiek iedotas šķēres un papīrs, lai dalībnieki mēģina dažās minūtēs tos izgriezt, bet, protams, izdodas… lielākais, desmit. Tas pierāda, cik bagāts un jaudīgs ir zēna ķermenis. Arī zēni uzzina, kāpēc jārūpējas par savu ķermeni, cik svarīgs ir tāds orgāns kā prostata utt. Puišiem izskaidro, kāpēc meitenēm ir mēnešreizes un kāpēc gan viņi, gan meitenes ir svarīgi un sargājami. Daudzi tikai tad saprot, kas ar viņiem notiek, piemēram, aug muskuļi un apmatojums, un iegūst atziņu, ka ar viņiem viss ir kārtībā.

Skolās noklust mobings un ņirgāšanās

„Bērniem rodas drošība un pārliecība par sevi – esmu kaut kas vērtīgs un sargājams. Ja esi izglītots un informēts, tad skolās populārais mobings un ņirgāšanās vienam par otru noklust – tad jau nav, par ko smieties. Nodarbību materiāli ir apstiprināti Vācijā, un tulkojums citā valodā ir jāsaskaņo, lai būtu pareizā izpratne. Autore to ir uzticējusi mums abām ar Diānu. Patlaban tiek tulkota Dr. E. Raitas-Paulas grāmata „Kas notiek manā ķermenī”. Par mums uzzina no mutes mutē, bet ir arī mājaslapa www.mfm-projekts.lv un sadaļa „Facebook” lapā www.facebook.com/mfmprojekts/. Vispirms ieteicams apmeklēt lekciju vecākiem, skolotājiem. Tajā īsumā izskaidrojam, kas ar meitenēm tiks pārrunāts, lai nebūtu šaubu un varētu pieņemt lēmumu, vai tas viņu bērniem ir vajadzīgs. Pozitīva lēmuma gadījumā pēc nodarbības palīdzam vecākiem ģimenē ar meitām turpināt sarunu par pubertāti psiholoģiski pieņemamiem un saprotamiem jēdzieniem, piemēram, arī vecāki uzzina, ka par seksu runa būs vien dažas minūtes, jo uzsvars ir uz fizioloģiju. Esmu pārliecinājusies, ka šajā vecumā sekss nemaz neinteresē. 12–13 gadu vecumā var būt tikai atsevišķi izņēmumi,” uzsver nodarbību vadītāja.

Mainās uztvere, un bērna apziņā mēnešreizes vairs nav kaut kas netīrs, bet luksuss. Meitenes tiek sagatavotas arī iespējamajām sāpēm, arī lietot paketes vai tamponus, kaut gan nereti pieaugušajiem maldīgi šķiet, ka viss jau ir saprotams un zināms. Klausoties I. L. Duntavas stāstījumā, ir iespēja to salīdzināt, piemēram, ar organizācijas „Papardes zieds” atšķirīgo pieeju, kad tiek stāstīts par kontracepciju un demonstrēts prezervatīvu lietojums arī neatbilstīgā vecumā.

Atbildot uz jautājumu, kurās Latvijas pilsētās MFM projekta nodarbības jau ir notikušas, I. L. Duntava pastāsta, ka tajās ir iesaistījušās meitenes no vairākām Rīgas skolām, kā arī Valmieras, Kocēniem, Madonas, Saldus. Lasot atsauksmes mājaslapā, rodas pārliecība, ka pusaudzes ir ieguvējas un pavisam citādi uztver savu un savu potenciālo bērnu dzīvību.

„Nespēju bez emocijām aizmirst, kā viena skaista un gudra meitene pēc nodarbībām atzina, ka tagad nekaunas par savu ķermeni. Tas liecina, ka viņas apziņā slēpās daudz kompleksu un nezināmā – un pilnīgi nevajadzīgi,” saka Ieva.

www.izglitiba-kultura.lv

Bērnu tiesības - vai pārprastas?

21. jan. 2018, Nav komentāru

Autors: Vineta Preisa, sociālais pedagogs, biedrības "Ģimenes attīstības un kultūras centrs Alise" valdes priekšsēdētāja.

Jēdziens „bērnu tiesības” pēdējos gados ir ieguvis aizvien negatīvāku nokrāsu un sabiedrības attieksme šajā jautājumā pamatoti ir sakāpināta. Tomēr vēlos vērst uzmanību, ka ne jau likumos ir galvenā problēma, bet pedagogu un citu atbildīgo personu aplamajā likumu izpratnē un interpretācijās. Pēdējā laikā aizvien skaudrāk iezīmējas tendence, ka kādas organizācijas vai struktūras, spekulējot ar šķietamām rūpēm par bērnu tiesību un interešu aizstāvību, patiesībā realizē savas komerciālās vai ideoloģiskās intereses. Šī tendence rada nopietnas bažas par bērnu iespējām mūsu sabiedrībā veidoties par patiesi vispusīgi un jēgpilni attīstītām kulturālām personībām.

Saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likumu „Bērns ir persona, kas nav sasniegusi 18 gadu vecumu ...”[1] un „Vecāki ir bērna dabiskie aizbildņi (likumiskie pārstāvji). Viņu pienākums ir aizstāvēt bērna tiesības un ar likumu aizsargātās intereses.” „Atbilstoši Civillikuma noteikumiem vecāku pienākums ir rūpēties par bērnu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās.”[2] Tomēr šobrīd vecāku likumiskās tiesības tiek aizvien mazāk respektētas. Nemanāmi, taču aizvien populārāks sabiedrībā kļūst viedoklis, ka vecāki nespēj ne apzināties sava bērna patiesās vajadzības un vēl jo mazāk spēj tās īstenot. Tādēļ dažādām institūcijām jāsteidz vecākiem palīgā, lai noteikti kompensētu trūkumus bērnu audzināšanā.

Diemžēl, manā praksē ir apliecinājies, ka tiešām vecākiem bieži trūkst elementāru zināšanu un izpratnes par bērnu patiesajām vajadzībām un kā tās nodrošināt. Taču šo zināšanu trūkumu nereti izraisījusi vecāku bieži aplamā vēlme sekot dažādiem „labajiem padomiem” ar ko sastopamies ļoti raibajā informatīvajā telpā, preču mārketingu akcijās, apmaksātu pseidospeciālistu ieteikumos u.c.. Vecākiem ļoti grūti ir reāli nodrošināt sava bērna attīstībai labvēlīgus apstākļus, jo apkārtējais informatīvais spiediens daudziem kļūst nepārvarams. Es šoreiz nerunāju par sociāli tiešām nelabvēlīgām riska ģimenēm, kurās atrašanās bērnam ir nepieļaujama. Runāju par ģimenēm, kuras nevar uzskatīt par sociāli nelabvēlīgām un kuras cenšas savu bērnu labā darīt labāko, ko spēj.

„Bērnam ir tiesības uz tādiem dzīves apstākļiem un labvēlīgu sociālo vidi, kas nodrošina pilnvērtīgu fizisko un intelektuālo attīstību. Katram bērnam ir jāsaņem atbilstošs uzturs, apģērbs un pajumte.” [3]

Nodrošināt bērnam uzturu, apģērbu un pajumti kaut minimālā apjomā laikam ir visvieglāk.Taču bērnu tiesības uz labvēlīgu sociālo vidi, kas nodrošina bērnam pilnvērtīgu attīstību, manuprāt joprojām ir nesasniegts mērķis, kas skumjā kārtā aizvien attālinās. Labvēlīga sociālā vide ir skatāma vairākos līmeņos. Pirmkārt, tā ir ģimene, tad tuvākā sabiedrība, bērnudārzs, skola utt. Sociālo vidi veido visa sabiedrība kopumā tās dažādajās izpausmēs. Mēs saprotam, ka smēķējoša māmiņa nevar tikai ar norādījumiem par smēķēšanas kaitīgumu izaudzināt bērnu, kurš nesmēķēs. Bērni mācās no pieaugušo paraugiem. Tāpēc jāapzinās, ka visa sabiedrība kopumā ar savu piemēru visās jomās audzina mūsu nākamo paaudzi.

Protams, ir ērti teikt, ka visu jau ieaudzina ģimenē, taču ģimenēm kļūst aizvien grūtāk. Vecākiem kļūst aizvien grūtāk bērniem izskaidrot, kādēļ to, ko ģimenē viņam māca nedarīt un ko vecāki nedara, jo tas ir slikti, TV un kino pasniedz kā atdarināšanas vērtus paraugus. Kādēļ to, ko visapkārt redz darām, skolā un mājās bērnam māca nedarīt? Kādēļ tiek godināti cilvēki, kuri izdarījuši smagas nelietības? Kādēļ cilvēki par godīgu darbu ne vienmēr saņem godīgu atalgojumu utt? Šobrīd atbildīgās amatpersonas aizvien aktīvāk savu nolaidību vai muļķību mēdz attaisnot ar nepieciešamību bērnos attistīt „kritisko domāšanu”. Tādēļ esot pat labi, ka bērni redz dažādus uzvedības modeļus un spēj paši izdarīt secinājumus. Šāda nostāja ir patiesi ērta, lai bērnu priekšā varētu darīt jebko un vēl varbūt pat justu lepnumu par sevi. Bērni tiešām izdarīs secinājumus un izvēlēsies savas uzvedības modeļus! Tikai kādi tie būs? Mums, latviešiem ir teiciens „Ko sēsi, to pļausi!” Tāpēc nav jābūt pārsteigtiem par to, ka bērnu vidū aizvien pieaug rupjība, agresija, atkarības u.c.

Likumā teikts, ka ”Bērnam ir tiesības atbilstoši savam vecumam un fiziskajai un garīgajai attīstībai uz atpūtu un brīvo laiku, tiesības piedalīties spēlēs un izpriecu pasākumos, kā arī kultūras dzīvē un nodarboties ar mākslu.”[4] un „Bērnam ir tiesības būt pasargātam no ekonomiskas ekspluatācijas, no nodarbināšanas bīstamos vai viņa veselībai, fiziskajai, psihiskajai vai tikumiskajai attīstībai kaitīgos apstākļos, nakts darbā vai tādā darba laikā, kas kavē viņa izglītošanos.”[5]

Domāju, neviens nenoliegs, ka likumā noteiktais ir labi domāts un bērna attīstību sekmējoši. Tomēr jāsaprot, ka cilvēka dzīvi neveido vienīgi izklaide, atpūta un radošo talantu attīstīšana. Visos laikos viena no visbūtiskākajām cilvēka dzīves sastāvdaļām ir bijusi darbs. Es nedomāju verga darbu, bet darbs, kas dāvā gandarījumu, kā rezultātus var redzēt, sajust. Tāds darbs, kas redzamā veidā vairo indivīda un sabiedrības labumu. Bērniem stāsta, ka viņu darbs un pienākums ir mācīties. Tomēr vai mācīšanās un laba iegūtā atzīme vienmēr var aizvietot to, ko sniedz reāla padarīta fiziska darba sajūta? Darbs bieži bērnu apziņā tiek padarīts par sodu, kas piespriests par kādu pārkāpumu.

Izglītības iestādes un institūcijas dažādu projektu ietvaros cenšas piesaistīt ievērojamus līdzekļus, lai nodrošinātu bērniem izklaides un atpūtas iespējas. Tiek rakstītas instrukcijas, lai nodrošinātu bērnu drošību un nepieļautu situācijas, kad bērns tiek traumēts utt. Tas viss ir labi un varbūt vajadzīgi. Tomēr aiz visām šīm rūpēm pazūd iespējas bērnam darīt jēgpilnu darbu, kas būtu atbilstošs viņa spējām un sniegtu patiesu gandarījumu. Laukos šī situācija ir labāka un, kā rāda pētījumi, tad bērnu apmierinātība ar dzīves kvalitāti laukos ir augstāka. Pilsētas bērni sūdzas par garlaicību, par sociālo izolētību un citām negācijām, kas šķiet ir neloģiskas vērojot ievērojamos ieguldījumus bērnu izklaides vispārējās attīstības nodrošināšanā.

Vecāki zina, ka šobrīd nodrošināt bērnam kāda darba iespējas ir ļoti sarežģīti. Potenciālie darba devēji atzīst, ka oficiāla bērna nodarbināšana viņiem nav izdevīga. Lauksaimnieki arī nevēlas tikt pakļauti džādām aizdomām par bērnu ekspluatāciju utt. Līdz ar to esam nonākuši situācijā, kad jāatzīst, ka valsts rīkojas tieši pretēji likumā noteiktajam mērķim – "bērna orientācijai uz darbu kā vienīgo morāli atbalstāmo eksistences līdzekļu iegūšanas un labklājības avotu”[6]

Savdabīgi, ka valsts līmenī pēc vairāku NVO iniciatīvas tiek visā nopietnībā spriests par to, kā īstenot bērniem iespējami agru seksuālo izglītošanu, kā nodrošināt bērniem kontracepcijas pakalpjumu bezmaksas pieejamību, kā veicināt bērniem atbildīgas dzimumdzīves īstenošanas iespējas (ja vien to vispār var saukt par atbildīgu pirms pilngadības sasniegšanas). Taču ļoti formāli tiek risināti jautājumi par bērnu reālām iespējām uz jēgpilnu darbu. Tāpēc vēlos pieminēt izcilā domātāja Voltēra atziņu, ka vērtīgākais cilvēka dzīvē ir darbs, jo darbs mūs pasargā no trīs lielākajiem ļaunumiem – trūkuma, garlaicības un izvirtības!

Vasaras periodā darba iespēju jautājums bērniem kļūst īpaši aktuāls. Tāpēc aicinu vecākus un sabiedrības pārstāvjus tomēr apzināties, ka darba iespējas bērnam ir vitāli nozīmīgas viņa pilnvērtīgai attīstībai, viņa pašapziņai un jēgpilnai integrācijai sabiedrībā. Pasargājot bērnus no darba, mēs audzinām potenciāli degradētu jauno paaudzi, kas nespēs ne pati ko radit, ne cienīt citu veikumu.

[1] Bērnu tiesību aizsardzības likums. 3. Pants (1)

[2] Bērnu tiesību aizsardzības likums. 24. Pants (1)(3)

[3] Bērnu tiesību aizsardzības likums. 10. Pants (1)

[4] Bērnu tiesību aizsardzības likums. 16. pants

[5] Bērnu tiesību aizsardzības likums. 15. Pants (1)

[6] Bērnu tiesību aizsardzības likums. 4. Pants (2)

Sešgadnieku izglītība – Latvijas vai Briseles interesēs?

21. jan. 2018, Nav komentāru

Autors: Ieva Bērziņa

Iepazīstoties ar Izglītības un zinātnes ministrijas sagatavoto pamatojumu (anotāciju) par grozījumiem Vispārējā izglītības likumā par pamatizglītības apguvi no sešiem gadiem, jāsecina, ka ministrija savā pamatojumā ne tikai neatbild uz jautājumiem, kas radās, mēģinot ieviest pamatizglītību no sešu gadu vecuma 2009.-2011. gadā ministres Tajanas Koķes laikā.

Bet neskaidro jautājumu loku vēl vairāk paplašina, liekot domāt, ka kārtējo reizi primāra ir Briseles prasību izglītības jomā izpilde un ES struktūrfondu naudas apgūšana, nevis bērnu, viņu vecāku un Latvijas iedzīvotāju intereses un vajadzības.

Pasākums kā nekā ir daļa no 14 miljonus vērtā ES fondu projekta "Kompetenču pieejā balstīta vispārējās izglītības satura aprobācija un ieviešana", kura īstenošana aizkavējusies teju jau gadu, un šobrīd projekts atrodas atkārtotā izvērtēšanā Centrālajā finanšu un līgumu aģentūrā.

Jāatceras, ka iepriekšējā plānošanas periodā 2009.-2010. gadā jau tika izveidota un strādāja 21 darba grupa, lai veiktu mācību priekšmetu standartu un programmu paraugu pilnveidi atbilstoši sešu līdz vienpadsmit gadus vecu skolēnu vecumposmam, tika izstrādāti metodiskie materiāli un mācību līdzekļi, aprobēta programma. Izskatās, ka, parādoties naudai, šis darbs lielā mērā tiks veikts pa jaunam.

Ministrijas pamatojumā nav atsauces uz vecāku viedokli un nav norādes, ka būtu veikts kāds pētījums vecāku izpratnes un viedokļa noskaidrošanai. Attiecībā uz sabiedrības līdzdalību vien norādīts, ka plašsaziņas līdzekļos notiekot diskusijas, kurās ieinteresētās puses pauž t.sk. diametrāli pretējus viedokļus, bet būtiski un vienlaikus konstruktīvi priekšlikumi konceptuālām izmaiņām neesot izteikti.

Latvijā ir ieviesta obligātā bērnu sagatavošana skolai no piecu gadu vecuma, kas norisinās pirmsskolas izglītības iestādēs bērna vecumam atbilstošā vidē un apstākļos, nodrošinot iespējami harmonisku un vispusīgu bērna attīstību. Šī prakse acīmredzami sevi attaisnojusi un ir pozitīvi novērtēta kā no vecāku, tā pedagogu puses. Bērni tiek iemācīti lasīt un rakstīt, labā kvalitātē īstenota muzikālā apmācība, dejošana, vingrošana, radošās nodarbības un svētku tradīcijas. Pietiekams laiks tiek atvēlēts atpūtai, miegam, kustībām svaigā un rotaļām.

Tik daudz dziesmu, dzejoļu un deju kā bērnudārzā, daudzi bērni savā dzīves laikā vēlāk vairs neiemācās vispār, ja vien ģimene neizvēlas šīs prasmes īpaši veicināt ar interešu vai profesionālās izglītības palīdzību. Vispārējā izglītība bērnu muzikalitāti un dejotprasmi attīsta nepietiekami. Praktiskās muzicēšanas ietekme uz cilvēka intelektuālo, emocionālo un radošo attīstību formālās izglītības procesā ir nenovērtēta. Harmoniska jaunā cilvēka attīstība nav izglītības prioritāte. Jaunais cilvēks tiek vērtēts galvenokārt kā globālā darba tirgus daļa.

Skolas gaitu uzsākšana ir saistīta ar virkni problēmu, kas skar vecāku darba un ģimenes dzīves saskaņošanu, bet kuras ministrijas argumentācijā netiek pieminēta vispār, tai skaitā bērnu pieskatīšana, kas pirmskolas iestādēs tiek nodrošināta no 7.00 rītā līdz 19.00 vakarā, regulāra ēdināšana, diendusa.

Turklāt jaunie grozījumi liedz lielai daļai bērnu piedzīvot nozīmīgu notikumu viņu dzīvē – 1. septembris 1. klasē īstā skolā daudziem bērniem kļūst par neiespējamu piedzīvojumu, jo likums paredz, ka mācības 1. klasē var tikt turpinātas tajā pašā bērnudārzā, kurā apgūta obligātā apmācība skolai, bet no bērnudārza viņi dosies uz 2. klasi dažādās skolās, kurās viņiem kā 2. klases skolēniem nekāda īpašā uzmanība pievērsta netiks. Kad šādā situācijā tiks svinēts bērnudārza izlaidums?

Valsts izglītības un satura centra vadītājs G. Catlaks norādījis, ka 2018. gadā, uzsākot mācības no sešu gadu vecuma, "būs nepieciešams vairāk laika, lai mācītos individualizēti un padziļināti". Tikai jautājums, kā iespējams mācīties individualizēti un padziļināti, ja sākumskolas klasēs bērnu skaits klasē pārsniedz 30. Cik individualizēts var būt darbs ar 30 sešgadīgiem skolēniem klasē?

Par mācību saturu ministrijas skaidrojumi kļūst pavisam aloģiski. Vienā rindkopā tiek apgalvots, ka sešus gadus vecajiem bērniem nebūs jāapgūst tas, ko pašlaik mācās septiņus gadus vecie bērni, kamēr jau nākamajā secināts, ka notiek resursu daļēji neefektīva izlietošana, jo piecus un sešus gadus veci bērni pirmskolā, kā arī vēl vienu gadu 1. klasē apgūst līdzīgu mācību saturu.

Varbūt nededzināt veco māju, kamēr jaunā vēl nav pat uzprojektēta?