Latviešu tauta ir morāli vesela un ar pamatvērtībās nesagrozītu izpratni par to lietu kārtību, kas ir dabas dota un objektīvi laba gan indivīdam, gan kopumam. Mūsu morālais jūtīgums pat ir ļoti saasināts, un pietiek ar acīmredzamas netaisnības vai nelietības izgaismošanos (piemēram, pornogrāfiska satura publicēšanu bērnu grāmatās), lai latvietis paustu savu sašutumu un rīkotos. Nē, es neticu stāstiem par mūsu tautas mūžīgo pacietību. Mēs varbūt neesam francūži, kas rīko grautiņus par katru valdības nepareizo soli, un labi vien ir. Jo mēs esam arī saprātīgi – ja politiskajām krīzēm nav skaidri redzama politiska risinājuma, tad mēs pataupām savus spēkus brīdim, kad šāds risinājums parādās.
Jautājums par t. s. “partnerības” likumdošanu jeb grozījumiem Notariāta likumā nav uzreiz acīmredzami saistīts ar netaisnību vai nelietību. Kreiso iniciatīvas tiek apzināti virzītas, pūšot miglu acīs vai arī, izmantojot latviešu saasināto taisnīguma izjūtu, pasniedzot tās kā tādas, kas netaisnību risina. “Partnerības” aizstāvībai tiek piesauktas izplatītas situācijas Latvijas ģimenēs, kurās divi pieaugušie dzīvo ārpus laulības, bērni aug bez viena no bioloģiskajiem vecākiem vai kopā dzīvojošiem pensionāriem ir sociāla rakstura izaicinājumi. Ikvienam no mums ir zināmi šādi gadījumi, un valstij, protams, ir jāaizsargā ikviens pilsonis no netaisnības – it īpaši tad, ja viņa sociālekonomiskā situācija viņu ir padarījusi ievainojamāku nekā citus. To visu var risināt citos veidos, kas nekādi neskar laulības definīciju un arī to nedublē, ieviešot jaunu sociālo institūciju.