Gaismas izdzēšanas stratēģija lauku skolās
Attēlā - mācību klase Kurzemes hercogistes senākajā skolas ēkā (18. gs.), šobrīd Ziemeļkurzemes Amatniecības konsultāciju centra - Amatu mājas ekspozīcijā.
ANDRIS UPENIEKS
Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) gadiem braukājusi ar frāzītēm, vai nu jēgu nesaprotot, vai ar to manipulējot. Sauc to jezgu, kā gribi – vai par optimizāciju (vislabāko no vissliktākā), vai par skolu tīkla sakārtošanu, vienalga šie tīkli tiek izmesti, lai tajos iekristu pašas IZM liekulīgi postulētais mērķis – bērns.
Uz bērnu vai no
tā?
Kur politiskais (naudas) tirgus, par bērnu nedomā neviens, bet liekulīgi pieglaimojas un tukši muldas visi, kam tā ir konjunktūras balstīta dienesta pakāpe. Prezidenta jaunvārdu pakaļdarināšanas cienīgi šādu verbālu māžošanos dēvē par «bērncentrētu» izglītību. Tālab nebrīnos, ka līdztekus zemkopībai, lopkopībai parādās arī bērnkopība… Kāpēc tā uztverama kā frāžaina māžošanās? Vārdā «bērncentrēts» iekodēts nevis centrtieces spēks, kā tam vajadzētu būt, bet gan centrbēdze no bērna! Kur nauda, izdevumi, izdevīgums, tur tālāk no bērna! Kā lai citādi nosauc skolas slēgšanu, kas vārda tiešā nozīmē nevis tuvinās, bet attālinās no bērna. Citiem vārdiem, mīļais skolotāj, skolas zeperi, naudu jums neredzēt kā savas ausis, kamēr nebūs reformu, kamēr nebūs glābšanas tīklu un citu panaceju! Vienīgi prasās stingri noprasīt, vai par reformām un tīkliem jāzina skolotājam, skolēnam? Viņu ziņā nav mācīšana un mācīšanās, bet par pārējo nav jāatbild trekni apmaksātajiem amatu kungiem, kuriem arī nākamajā gadā jau garantēti algu pielikumi līdz 4 simtiem mēnesī? Pretējā gadījumā, kāpēc mums jāmaksā nodokļi par tik dārgu un aplamu kuģa stūrēšanu? Toties jūsmīgu apdzejojumu netrūkst, piemēram, «Tautas ataudzes stratēģija 2030 (2050)» sola uzbūvēt – «bērnus, jauniešus un ģimenes atbalstošu sabiedrību, kas veicina labklājību, veselīgu attīstību, vienlīdzīgas iespējas visiem…». Skaista programma, ja nebūtu pļāpāšana bez seguma. Kāds zobgalis par superdārgo stratēģiju tekstiem pamēļo tā, ka viņš šādu buldurēšanu gatavs ražot lētāk – par 5 eiro spainī… Varētu padomāt, ka «tautas ataudzes» censoņi katrai slēdzamajai skolai apkārt rok jau tranšejas un tās likvidatorus turēs lielgabala šāviena attālumā no katras lauku gaismas pils...
Uzskatu pretišķībās – cerība?
Izglītības ministre Anda Čakša («Jaunā Vienotība»): «Pašvaldību skolu tīkla reorganizācija ir neizbēgama. Tikai salāgojot skolu tīklu ar skolēnu skaitu un iedzīvotāju blīvumu, mēs varam uzbūvēt izglītības sistēmu, kura nodrošina vienādi augstas kvalitātes vispārējo izglītību ikvienam bērnam neatkarīgi no viņa dzīvesvietas.» Ministrei nekaitētu savu domāt spēju nebojāt ar utopiju, ka ir iespējams nodrošināt «vienādi augstas kvalitātes vispārējo izglītību ikvienam bērnam neatkarīgi no viņa dzīvesvietas». Vajadzētu aizdomāties par citu: cik ētiski šodienas cilvēku pielīdzināt dzimtcilvēkam kaut vai tajā nozīmē, ka viņam dzīvē nav laimējies piedzimt pareizajā vietā un ka nav nekādas vēlēšanās un cerību savu dzimto pusi pamest – kaut arī tā nolemta tuksnesim. Ikvienam saprotams, ka slēgtajai skolai sekos bibliotēka, kultūras nams, pagastmāja, ģimenes ārstu prakse un kādam būs jāizdzēš gaisma. Pēdējo 20 gadu laikā bērnu skaits samazinājies par 40%, un, tā sakot, nauda seko bērnam, bet kāpēc nauda neseko izglītības ierēdņiem, ja to skaits nemainās?
Latvijas Pašvaldību savienības uzskatā – «ne vienmēr iedzīvotāju blīvums pašvaldībā ir noteicošais lēmumam par skolas slēgšanu. Ir jāņem vērā arī, kādas izmaksas skolas slēgšana radīs ģimenēm, nevar būt vienādi nosacījumi visā Latvijā un visām pašvaldībām». Pašvaldības saprot arī to, ka aiz saltiem aprēķiniem, šķietamiem ietaupījumiem stāv tūkstošiem cilvēku (bērnu, vecāku, pedagogu, skolas darbinieku) likteņi un lauku dzīvotspēja. Latvija nav nemaz tik maza, bet, turpinot gaismas izdzēšanas stratēģiju, zemīte pārtaps par vienu pierobežu bez dzīvības pazīmēm. Ko tas nozīmē arī valsts drošībai, varbūt kādā pilnmēness naktī sapratīs 100 gudreļu un tie, kas savu laimi cer būvēt uz citu nelaimju rēķina. Jāsāk aizdomāties, ka ar šādu «politiku» no gaismas izslēgšanas draudiem nebūs pasargāts neviens, ja nedomāsim, kā Latviju ar cilvēkiem pildīt, nevis tukšot. Ogres novada lauku ļaudis stiprina novada stingrā līnija mazo skolu saglabāšanā.
Avots: Ogres Vēstis Visiem