Deivs un Mērija Goti: mīlestība nav pašsaprotama, tā ir jāmācās
Deivs
un Mērija Goti ir ieradušies Latvijā no ASV, lai dalītos savā profesionālajā
pieredzē ar pāriem, kā stirprināt laulību un kā būt par mīlošiem vecākiem. Kopš
1996. gada viņi ir veltījuši sevi tam, lai mācītu un palīdzētu pāriem uzlabot,
aizsargāt un, ja nepieciešams, atjaunot laulību. Deivs un Mērija vada laulību seminārus visā
ASV, Eiropā un Indijā, tostarp seminārus krīzes situācijā nonākušiem pāriem.
Lai palīdzētu pāriem nenonākt līdz krīzei, viņi izveidoja savu programmu
“Nozīmīga laulība”, lai iemācītu sargāt un uzlabot savu laulību. Mērija ir dzimusi
ASV, ieguvusi klīniskā psihologa grādu, un kopš 1978. gada konsultē pārus un
ģimenes. Deivs ir dzimis Indijā, viņš ir ķīmijas inženieris ar 35 gadu darba
pieredzi inženierzinātnēs. Ar to pašu vēlmi pēc izcilības, ko viņš ienesa miljardiem
dolāru vērtos uzņēmumos, viņš dalās ar pāriem, lai bagātinātu viņu laulību. Papildus
laulības kalpošanai Mērija ir 2004. gadā dibinātās bezpeļņas organizācijas
Sunshine Kids International, kas palīdz trūcīgiem bērniem bāreņu namā Mumbajā,
vadītāja.
Jūs abi pārstāvat dažādas kultūras - Deivs ir
dzimis un audzis Indijā, Jūs ASV. Ko tas piešķir jūsu laulībai, šis dažādo
kultūru mikslis? Vai tas nerada dažreiz kādus konfliktus?
Mērija: Iespējams, ka tas varētu izraisīt konfliktus, bet mēs vienmēr esam izvēlējušies svinēt savas atšķirības - kultūras, personības vai intereses. Mēs iegūstam viens no otra un tām atšķirībām! Viņš tik ilgi ir nodzīvojis ASV, ka jūtas vairāk amerikāniski, bet mums patīk braukt uz Indiju, un mīlam viņa ģimeni un baudam viņa kultūru. Mums ir bezpeļņas organizācija, kas sadarbojas ar bāreņu namu Indijā, tāpēc arī tas uztur mūsu saikni ar viņa kultūru.
Jūs daudz braukājat uz citām valstīm un strādājat ar cilvēkiem no dažādām vidēm un kultūrām. Kādas ir kopīgās problēmas, ar kurām pāri saskaras laulībā?
Mērija: Visbiežākā problēma ir komunikācijas trūkums. Pāri nekomunicē savā starpā, nerisina kopīgi problēmas, neizrunājas, neizstāsta viens otram, kas viņam sāp un neuzklausa viens otru. Tas ir jāmācās, un to var iemācīties, uzlabot, attīstīt, un tas maina laulību. Mēs viņiem vēlamies atgādināt, ka reiz viņi bija labi draugi un, ka viņi arī tagad var turpināt būt labi draugi, un būt tādi visā laulības laikā. Mēs viņiem mācam kā aizsargāt savu laulību, un dodam nepieciešamos instrumentus, lai viņi veiksmīgi varētu to darīt. Otra problēma - cilvēki nezina, kā mīlēt vienam otru. Ir iemīlēšanās posms, kas ir saistīts ar emocijām, bet emocijas pazūd pēc aptuveni diviem gadiem, jo mūsu smadzenes nespēj uzturēt šādu adrenalīna pieplūdumu, un tāpēc mums ir jāiemācās mīlēt vienam otru.
Deivs: Redzam arī to, ka viņi nezina sava laulātā vajadzības, un kā tās apmierināt tajā veidā, kas otram ir aktuāls. Un paiet kāds laiks un viņi pārraksta savu attiecību vēsturi, sakot: es tevi nekad nemīlēju. Bet patiesībā mīlēja, bet viņi ir iegājuši rutīnas fāzē, un katrs no viņiem sāk piedzīvot to, ka kaut kā trūkst, viņš jūtas nesaprasts, nereti sāpināts, jo nav saņēmis no otra to, ko ir gaidījis. Bet tas otrs nezina, ko dot un kā dot, jo nav šīs savstarpējās komunikācijas. Nereti ir ilūzijas par to, cik viss būs labi pats no sevis, tad pēkšņi ir liela vilšanās, jo ir tukšums. Un tā sākas neapmierinātība, strīdi un nav vairs šīs skaistās, mīlošās attiecības. Jāsaprot, ka iemīlēšanās fāze paiet, tad sākas apzinātā mīlēšana, kur ir jāieguldas abiem. Tas ir ceļs uz piepildījumu, izaugsmi, ko viņi iet abi kopā, un tam jānotiek savstarpējā mijiedarbībā. Mūsu mācība ir balstīta tajā, kā noturēt vai atjaunot stipras un mīlošas attiecības visa mūža garumā, kā mīlēt vienam otru. Tas ir interesanti, ka Indijā, kur joprojām ir dažas aprēķina laulības, pāriem ir jāmācās mīlēt, jo viņi apprecas, pat nepazīstot viens otru. Viņi nepiedzīvo to iemīlēšanās fāzi, bet viņi vienkārši iemācās rūpēties viens par otru, un daudzi no viņiem beigu beigās izveido patiešām stipras un mīlošas laulības. Un es zinu šādus pārus.
Ja pārim ir attiecību krīze, un ja viens no pāra patiešām vēlas glābt laulību, bet otram nav interese par to, vai ir iespējams, ka šāda veida laulība ir atjaunojama?
Mērija: Jā, un mēs to piedzīvojam regulāri. Mēs jau daudzus gadus strādājam ar pāriem, kas nonākuši krīzes situācijā, un esam redzējuši, kā daudzas laulības piedzīvo atjaunošanu un dziedināšanu pateicoties tam, ka viens no laulātajiem vēlas to glābt.
Deivs: Mēs lūdzam pārus - ziniet, jums vienkārši jāskatās uz to, ko jūs varat mainīt, un, ja šis viens laulātais ir gatavs spert to pirmo soli, ir gatavs mainīt sevi, tad otrs to jūt, novērtē, atver savu sirdi, atplaukst, un ir motivēts spert arī to savu soli pretī.
Kāds, jūsuprāt, ir iemesls mūsdienu tendencei, ka daudzi pāri izvēlas neprecēties? Un kāpēc mūsdienās tik daudz šķirās, jūsuprāt?
Mērija: Manuprāt, ir divas tendences. Es domāju, ka ir tendence neprecēties, un ir tendence šķirties bez iemesla, vai pie mazākajām grūtībām. Un es domāju, ka abas šīs tendences ir radušās divu iemeslu dēļ, proti, vilšanās laulībā kā institūcijā. Varbūt viņi ir redzējuši, kā viņu pašu vecāki šķiras, vai arī daudzi viņu draugi, paziņas nāk no šķirtas ģimenes. Un šķirties ir kļuvis tik vienkārši.
Deivs: Jā, es domāju, ka viens no iemesliem ir tas, ka šķirties ir kļuvis vienkārši, un cilvēki ir ļoti ievainoti, vīlušies, un pie mazākām grūtībām aiziet, jo tā dara daudzi, tas ir pieņemts kā norma – nesanāk - šķiries, nemokies. Bet tajā pašā laikā, neviena laulība nebūs tik perfekta, ka nepiedzīvos kādas grūtības, jo mēs katrs nākam no citas vides, ar savu pieredzi, ievainojumiem, grūtībām, gaidām un priekštatiem. Bet par neprecēšanos, es domāju, ka tam arī iemesls, ka ir šī sajūta, ka – es nezinu kā būs, vai sanāks, vai nesanāks. Bet laulība un laulības stiprināšana un sargāšana – tā ir atbildības uzņemšanās, tas ir ceļš uz izaugsmi katram un abiem kopā, tas ir pāra kopīgā investīcija un ieguldījums viņu kopīgajā nākotnē, viņu laimei, mieram, priekam un piepildījumam.
Vai vecākiem ir svarīgi būt vienotiem bērnu
audzināšanā un vai tas vispār ir iespējams?
Mērija: Tas ir grūti, jo viņi savā laulībā ienes divus dažādus dzīves stāstus un dzīves pieredzes, kā ir audzināti paši. Katram ir savs audzināšanas modelis. Bet apvienojot savus atšķirīgos personību tipus, piemēram, es esmu daudz vairāk žēlastības pilna un man patīk jautrība, bet Deivam ir svarīgi noteikumi. Bet vecākiem ir jāspēj vienoties par bērnu audzināšanas pamatlietām. Bērni ir gudri un viņi jūt, ka vecāki nav vienoti audzināšanā, viņi var sākt manipulēt ar to, kā arī sākt nerespektēt to vecāku, kurš cenšas nodrošināt zināmu struktūru, robežas un kārtību. Tāpēc es domāju, ka vecākiem ir jāatrod šis līdzsvars. Vecāki var daudz ko viens no otra mācīties, piemēram, Deivs no manis iemācījās dažas lietas atlaist, un es iemācījos viņam uzticēties, kad viņš saka "nē", jo ir jānosaka robežas, un tās ir ik pa laikam jāpārskata kopīgi. Ir jābūt labai komunikācijai starp vecākiem par bērnu audzināšanu. Pārim var būt atšķirīgi audzināšanas stili, tomēr mērķiem ir jābūt vienādiem. Un jums ir kopīgi jādefinē, kādi tie ir. Ja mēs par to vienojamies, mēs varam audzināt nedaudz atšķirīgi, bet galu galā mēs varam sasniegt to, ko mēs abi vēlamies. Mums ir jāprot mīlēt savus bērnus tādus kādi viņi ir, un jāsaprot viņu personības, un to, ka katrs bērns ir atšķirīgs, un kas der vienam, varbūt neder otram. Svarīgi pieņemt viņus tādus, kā Dievs viņus ir radījis un nemēģināt viņus veidot tādus, kādiem, jūsuprāt, viņiem vajadzētu būt, jo varbūt viņi tādi nevar būt, jo viņu personība vienkārši tam neatbilst. Piemēram, būs kāds bērns, kurš pēc savas būtības ir emocionāls un jūtīgs, un ja jūs attiecībā pret viņu izmantosiet tādu pašu audzināšanas stilu, kā pret bērnu, kurš agresīvs, uzbrūkošs, tas pirmais bērns sabruks. Viņam tas nav vajadzīgs. Viņam atliek tikai dzirdēt skarbāku balss toni, un viņš būs emocionāli sagrauts. Savukārt, otrs turpinās runāt pretī. Jums patiešām ir jāciena un jāpieņem viņus, kādus Dievs viņus ir radījis, un respektēt viņus kā unikālu personību. Un vairāk koncentrēties uz to labo, kas ir bērnos. Audzināšana būtībā ir arī kopmpromisa māksla, kas mums kā vecākiem ir jāmācās, un jāspēj pieņemt, ka šajā jautājumā man nav taisnība, bet viņam, vai jāspēj tomēr atrast kopīgi tajā, kur redzam atšķirīgi. Piemēram, Deivs bija gatavs daudz ko no manis mācīties par savu bērnu audzināšanu. Un tev ir jābūt gatavam teikt: labi, varbūt es to jau esmu darījis citādāk, bet man ir jāsaprot, kas ir šis bērns, un. Man ir jāpieiet tam mazliet citādāk, un tā jūs galu galā līdzsvarojat viens otru, līdzsvarojat viens otru un vienkārši mācāties viens no otra.
Kas, jūsuprāt, būtu labākais mantojumu un vērtības, ko mēs varam nodot saviem bērniem šajā laikā, kad viņi dzīvo vidē, kur viss patstāvīgi mainās?
Deivs: Pirmkārt, vecākiem ir jāzina, kas ir tās vērtības, pēc kurām viņi vēlas dzīvot. Piemēram, savā seminārā mēs mācām pāriem attīstīt savu vērtību vairogu, lai viņi varētu tās nodot arī saviem bērniem. Un, kad bērni saprot, ka tās ir vērtības, pēc kurām mēs izvēlamies dzīvot, tad, manuprāt, ir vieglāk palīdzēt bērniem dzīvot atbilstoši tām, jo tad bērni zina, ka tās ir svarīgas lietas. Nevis, kādi mēs vēlamies izskatīties sabiedrībā, citu acīs, bet kās mēs patiesībā esam, kas ir mūsu vērtības, mūsu patiesā identitāte. Mēs nevaram izlikties par tiem, kas neesam, bet ir svarīgi dzīvot saskaņā ar to, kam jūs ticat. Bērns ļoti labi jūt liekulību, un tas nav tas labākais, ko iemācīt bērniem, to ārišķību, to mākslīgumu. Ja ģimene ir ticīga, tad vienkārši māciet viņiem, ko saka Svētie Raksti, kā dzīvoja Jēzus, kā mums sekot Viņa piemēram.
Kas ir nozīmīga laulība?
Kā pāris jūs varat izvēlēties dzīvot ērtu dzīvi, vai arī varat izvēlēties dzīvot tādu dzīvi, kas sniedz cerību, nes pārmaiņas, dziedina, iedrošina, dod spēku, māca, mierina un vēl vairāk. Nav svarīgi, ko jūs darāt. Svarīgākais ir tas, ka jūs uzticīgi sekojat Dieva aicinājumam savā dzīvē un maksimāli izmantojat dāvanas un iespējas, ko Viņš jums dod. Ir iespējams apvienot jūsu individuālās dāvanas un vēlmes kopīgā vīzijā par jūsu laulību. Mūsu vēlme ir palīdzēt jums to izdarīt, pārliecinoties, ka jūsu laulība ir pēc iespējas veselīgāka, un palīdzot jums izstrādāt plānu, kā sasniegt šo mērķi." Džons Maksvels (John Maxwell) saka: "Nozīmīgi līderi zina ceļu, iet pa to un rāda ceļu." Mēs esam iemācījušies, izmantojot savu pieredzi, dzīvot Nozīmīgu laulību, un tas ir kļuvis par mūsu lielāko aizraušanos "rādīt ceļu" citiem pāriem, lai viņi varētu darīt to pašu!
Tieši ar šādu mērķi mēs izveidojām mācību programmu "Nozīmīga laulība", ko var izmantot kā izbraukuma, mazo grupu vai koučinga programmu. Gadu gaitā, iedrošinot un vadot pārus, mēs esam atklājuši, ka papildus mūsu pašu mācībām mums ir iecienīti resursi, kas, mūsuprāt, var būtiski mainīt laulību. Mēs vēlamies mācīt no "labākajiem no labākajiem" un piedāvāt pēc iespējas vairāk resursu, lai veicinātu nepārtrauktu pāru izaugsmi, izaicinot, ka viņi var un viņiem vienmēr ir jātiecas pēc vislabākās iespējamās laulības.
Deivs: Pie mums nāk cilvēki, kas kopā ikdienā kalpo citiem, piemēram, mācītāji un tamlīdzīgi, un viņi mums saka, ka mēs domājām, ka mums ir laba laulība, bet tagad tā ir vēl labāka. Un tas palīdz viņiem izkristalizēt savu mērķi. Piemēram, ko tieši Dievs vēlas, lai viņi darītu savā dzīvē. Varbūt viņiem no kaut kā ir jāatsakās. Varbūt viņiem kaut kas pietrūkst, varbūt kaut kas viņiem ir jāmaina. Mēs palīdzam cilvēkiem to labāk saprast. Un, piemēram, kad nāk saderinātais pāris vai pāris, kas tikai uzsākuši savas attiecības - viņi jau sākumā mācās, kā veidot veselīgas attiecības, lai neiegūtu sliktus ieradumus. Un pāris, kas ir precējies 30 gadus, viņiem tas var būt lielisks atspirdzinājums. Cilvēki mums ir teikuši: "Kaut es to būtu zinājis pirms 30 gadiem. Es nekad to nezināju par savu laulāto. Tas deva mums iespēju runāt par lietām, par kurām mēs nekad iepriekš neesam runājuši.
Jūs ceļojat uz daudzām dažādām valstīm, ar ko jums visvairāk asociējas Latvija?
Mērija: Pirmais vārds, kas nāk prātā, ir "ģimene". Mums ir “The Significant Marriage” (“Nozīmīga laulība”) draugi, kas mums ir kā ģimene, tie ir mūsu kustības Latvijā vadītāju pāri un viņu bērni. Mums ir arī mūsu absolventi Latvijā, kas mums ir tuvi. Runājot par Latviju kā Austrumeiropas valsti, mans vectēvs bija polis, uzauga Viļņā, tāpēc man ir saknes tur. Un mīlu latviešu ēdienu!
25.-26.martam Saldū notiks seminārs “Nozīmīga laulība”. Info par semināru var atrast facebookā pēc atslēgas vārdiem: #nozimigalauliba