Bērnu tiesības - vai pārprastas?
Autors: Vineta Preisa, sociālais pedagogs, biedrības "Ģimenes attīstības un kultūras centrs Alise" valdes priekšsēdētāja.
Jēdziens „bērnu tiesības” pēdējos gados ir ieguvis aizvien negatīvāku nokrāsu un sabiedrības attieksme šajā jautājumā pamatoti ir sakāpināta. Tomēr vēlos vērst uzmanību, ka ne jau likumos ir galvenā problēma, bet pedagogu un citu atbildīgo personu aplamajā likumu izpratnē un interpretācijās. Pēdējā laikā aizvien skaudrāk iezīmējas tendence, ka kādas organizācijas vai struktūras, spekulējot ar šķietamām rūpēm par bērnu tiesību un interešu aizstāvību, patiesībā realizē savas komerciālās vai ideoloģiskās intereses. Šī tendence rada nopietnas bažas par bērnu iespējām mūsu sabiedrībā veidoties par patiesi vispusīgi un jēgpilni attīstītām kulturālām personībām.
Saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likumu „Bērns ir persona, kas nav sasniegusi 18 gadu vecumu ...”[1] un „Vecāki ir bērna dabiskie aizbildņi (likumiskie pārstāvji). Viņu pienākums ir aizstāvēt bērna tiesības un ar likumu aizsargātās intereses.” „Atbilstoši Civillikuma noteikumiem vecāku pienākums ir rūpēties par bērnu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās.”[2] Tomēr šobrīd vecāku likumiskās tiesības tiek aizvien mazāk respektētas. Nemanāmi, taču aizvien populārāks sabiedrībā kļūst viedoklis, ka vecāki nespēj ne apzināties sava bērna patiesās vajadzības un vēl jo mazāk spēj tās īstenot. Tādēļ dažādām institūcijām jāsteidz vecākiem palīgā, lai noteikti kompensētu trūkumus bērnu audzināšanā.
Diemžēl, manā praksē ir apliecinājies, ka tiešām vecākiem bieži trūkst elementāru zināšanu un izpratnes par bērnu patiesajām vajadzībām un kā tās nodrošināt. Taču šo zināšanu trūkumu nereti izraisījusi vecāku bieži aplamā vēlme sekot dažādiem „labajiem padomiem” ar ko sastopamies ļoti raibajā informatīvajā telpā, preču mārketingu akcijās, apmaksātu pseidospeciālistu ieteikumos u.c.. Vecākiem ļoti grūti ir reāli nodrošināt sava bērna attīstībai labvēlīgus apstākļus, jo apkārtējais informatīvais spiediens daudziem kļūst nepārvarams. Es šoreiz nerunāju par sociāli tiešām nelabvēlīgām riska ģimenēm, kurās atrašanās bērnam ir nepieļaujama. Runāju par ģimenēm, kuras nevar uzskatīt par sociāli nelabvēlīgām un kuras cenšas savu bērnu labā darīt labāko, ko spēj.
„Bērnam ir tiesības uz tādiem dzīves apstākļiem un labvēlīgu sociālo vidi, kas nodrošina pilnvērtīgu fizisko un intelektuālo attīstību. Katram bērnam ir jāsaņem atbilstošs uzturs, apģērbs un pajumte.” [3]
Nodrošināt bērnam uzturu, apģērbu un pajumti kaut minimālā apjomā laikam ir visvieglāk.Taču bērnu tiesības uz labvēlīgu sociālo vidi, kas nodrošina bērnam pilnvērtīgu attīstību, manuprāt joprojām ir nesasniegts mērķis, kas skumjā kārtā aizvien attālinās. Labvēlīga sociālā vide ir skatāma vairākos līmeņos. Pirmkārt, tā ir ģimene, tad tuvākā sabiedrība, bērnudārzs, skola utt. Sociālo vidi veido visa sabiedrība kopumā tās dažādajās izpausmēs. Mēs saprotam, ka smēķējoša māmiņa nevar tikai ar norādījumiem par smēķēšanas kaitīgumu izaudzināt bērnu, kurš nesmēķēs. Bērni mācās no pieaugušo paraugiem. Tāpēc jāapzinās, ka visa sabiedrība kopumā ar savu piemēru visās jomās audzina mūsu nākamo paaudzi.
Protams, ir ērti teikt, ka visu jau ieaudzina ģimenē, taču ģimenēm kļūst aizvien grūtāk. Vecākiem kļūst aizvien grūtāk bērniem izskaidrot, kādēļ to, ko ģimenē viņam māca nedarīt un ko vecāki nedara, jo tas ir slikti, TV un kino pasniedz kā atdarināšanas vērtus paraugus. Kādēļ to, ko visapkārt redz darām, skolā un mājās bērnam māca nedarīt? Kādēļ tiek godināti cilvēki, kuri izdarījuši smagas nelietības? Kādēļ cilvēki par godīgu darbu ne vienmēr saņem godīgu atalgojumu utt? Šobrīd atbildīgās amatpersonas aizvien aktīvāk savu nolaidību vai muļķību mēdz attaisnot ar nepieciešamību bērnos attistīt „kritisko domāšanu”. Tādēļ esot pat labi, ka bērni redz dažādus uzvedības modeļus un spēj paši izdarīt secinājumus. Šāda nostāja ir patiesi ērta, lai bērnu priekšā varētu darīt jebko un vēl varbūt pat justu lepnumu par sevi. Bērni tiešām izdarīs secinājumus un izvēlēsies savas uzvedības modeļus! Tikai kādi tie būs? Mums, latviešiem ir teiciens „Ko sēsi, to pļausi!” Tāpēc nav jābūt pārsteigtiem par to, ka bērnu vidū aizvien pieaug rupjība, agresija, atkarības u.c.
Likumā teikts, ka ”Bērnam ir tiesības atbilstoši savam vecumam un fiziskajai un garīgajai attīstībai uz atpūtu un brīvo laiku, tiesības piedalīties spēlēs un izpriecu pasākumos, kā arī kultūras dzīvē un nodarboties ar mākslu.”[4] un „Bērnam ir tiesības būt pasargātam no ekonomiskas ekspluatācijas, no nodarbināšanas bīstamos vai viņa veselībai, fiziskajai, psihiskajai vai tikumiskajai attīstībai kaitīgos apstākļos, nakts darbā vai tādā darba laikā, kas kavē viņa izglītošanos.”[5]
Domāju, neviens nenoliegs, ka likumā noteiktais ir labi domāts un bērna attīstību sekmējoši. Tomēr jāsaprot, ka cilvēka dzīvi neveido vienīgi izklaide, atpūta un radošo talantu attīstīšana. Visos laikos viena no visbūtiskākajām cilvēka dzīves sastāvdaļām ir bijusi darbs. Es nedomāju verga darbu, bet darbs, kas dāvā gandarījumu, kā rezultātus var redzēt, sajust. Tāds darbs, kas redzamā veidā vairo indivīda un sabiedrības labumu. Bērniem stāsta, ka viņu darbs un pienākums ir mācīties. Tomēr vai mācīšanās un laba iegūtā atzīme vienmēr var aizvietot to, ko sniedz reāla padarīta fiziska darba sajūta? Darbs bieži bērnu apziņā tiek padarīts par sodu, kas piespriests par kādu pārkāpumu.
Izglītības iestādes un institūcijas dažādu projektu ietvaros cenšas piesaistīt ievērojamus līdzekļus, lai nodrošinātu bērniem izklaides un atpūtas iespējas. Tiek rakstītas instrukcijas, lai nodrošinātu bērnu drošību un nepieļautu situācijas, kad bērns tiek traumēts utt. Tas viss ir labi un varbūt vajadzīgi. Tomēr aiz visām šīm rūpēm pazūd iespējas bērnam darīt jēgpilnu darbu, kas būtu atbilstošs viņa spējām un sniegtu patiesu gandarījumu. Laukos šī situācija ir labāka un, kā rāda pētījumi, tad bērnu apmierinātība ar dzīves kvalitāti laukos ir augstāka. Pilsētas bērni sūdzas par garlaicību, par sociālo izolētību un citām negācijām, kas šķiet ir neloģiskas vērojot ievērojamos ieguldījumus bērnu izklaides vispārējās attīstības nodrošināšanā.
Vecāki zina, ka šobrīd nodrošināt bērnam kāda darba iespējas ir ļoti sarežģīti. Potenciālie darba devēji atzīst, ka oficiāla bērna nodarbināšana viņiem nav izdevīga. Lauksaimnieki arī nevēlas tikt pakļauti džādām aizdomām par bērnu ekspluatāciju utt. Līdz ar to esam nonākuši situācijā, kad jāatzīst, ka valsts rīkojas tieši pretēji likumā noteiktajam mērķim – "bērna orientācijai uz darbu kā vienīgo morāli atbalstāmo eksistences līdzekļu iegūšanas un labklājības avotu”[6]
Savdabīgi, ka valsts līmenī pēc vairāku NVO iniciatīvas tiek visā nopietnībā spriests par to, kā īstenot bērniem iespējami agru seksuālo izglītošanu, kā nodrošināt bērniem kontracepcijas pakalpjumu bezmaksas pieejamību, kā veicināt bērniem atbildīgas dzimumdzīves īstenošanas iespējas (ja vien to vispār var saukt par atbildīgu pirms pilngadības sasniegšanas). Taču ļoti formāli tiek risināti jautājumi par bērnu reālām iespējām uz jēgpilnu darbu. Tāpēc vēlos pieminēt izcilā domātāja Voltēra atziņu, ka vērtīgākais cilvēka dzīvē ir darbs, jo darbs mūs pasargā no trīs lielākajiem ļaunumiem – trūkuma, garlaicības un izvirtības!
Vasaras periodā darba iespēju jautājums bērniem kļūst īpaši aktuāls. Tāpēc aicinu vecākus un sabiedrības pārstāvjus tomēr apzināties, ka darba iespējas bērnam ir vitāli nozīmīgas viņa pilnvērtīgai attīstībai, viņa pašapziņai un jēgpilnai integrācijai sabiedrībā. Pasargājot bērnus no darba, mēs audzinām potenciāli degradētu jauno paaudzi, kas nespēs ne pati ko radit, ne cienīt citu veikumu.
[1] Bērnu tiesību aizsardzības likums. 3. Pants (1)
[2] Bērnu tiesību aizsardzības likums. 24. Pants (1)(3)
[3] Bērnu tiesību aizsardzības likums. 10. Pants (1)
[4] Bērnu tiesību aizsardzības likums. 16. pants
[5] Bērnu tiesību aizsardzības likums. 15. Pants (1)
[6] Bērnu tiesību aizsardzības likums. 4. Pants (2)